Sasniedzot bezdibeni, atgriezties debesīs (par narkomānijas grēku) – Izlaidums № 1, 2017 gada

Šodien ir grūti apjaust problēmu, kas mūsdienu sabiedrībai būtu sāpīgāka kā narkomānija… Ar lielu ātrumu pieaug ar HIV vīrusu inficēto skaits, 90% no kuriem ir bijušie narkotiku lietotāji. Kā palīdzēt cilvēkam, kurš nevar dzīvot bez narkotikām?

Lai ar to tiktu skaidrībā, jāsaprot, kas tā tāda- narkomānija? Ir labi zināms, ka šodien narkomāniju cenšas ārstēt gan ārsti, gan psihologi, gan ekstrasensi. Vai tikai no tā ir labums?  Praktiski nav. Arvien biežāk nākas saskarties ar ļaudīm, kuri ir izmēģinājuši visu, vai gandrīz visas šodien plaši reklamētās ārstēšanas metodes un tagad vispār vairs netic tam, ka var atbrīvoties no narkotikām. Kādēļ tik niecīgs ir sekmīgi izārstēto procents? Tādēļ, ka narkomānija- tā nav vienkārši slimība. Protams, tā arī ir slimība. Un kā katra slimība, tā kaut kādā mērā skar gan cilvēka miesu, gan dvēseli.

Slimības sakne atrodas garīgajā sfērā un no pareizticīgās askētikas pozīcijām, narkomānija ir kaislība. Tāda pati kaislība kā, piemēram, lepnība, aizkaitināmība vai laulības pārkāpšanas kaislība. Mēģināt var, bet izārstēt- nē. Šodien diezgan izplatīts ir viedoklis, ka narkomāna, kurš ir nolēmis atgriezties normālā dzīvē, galvenā problēma ir remisijas vai „lomku” perioda pārdzīvošana. Ja šis periods ir pārdzīvots, tad kaiti var uzskatīt par uzvarētu. Šāds viedoklis ir dziļi kļūdains. Galvenā problēma nav apstāklī, ka jāpārdzīvo remisija, bet lai izmainītu savu attieksmi pret dzīvi, izmainīties pašam, iekšēji patiesi kļūt citam cilvēkam. Citiem vārdiem sakot, jānožēlo grēki. Grēku nožēla- tā ir apziņas izmainīšana. Ja cilvēks, kurš ir apsēsts ar laulības pārkāpšanas kaislību, ir savus grēkus nožēlojis, bet nav izmainījis savu attieksmi pret tiem, tas nozīmē, ka viņš viegli grēkos atkal, jo ir kaislības apsēsts. Bet kaislība- tā ir otrais „Es”, pie tam izvirtis, nepatiess „Es”. Lai uzveiktu kaislību, jākļūst citam. Kā to izdarīt? Neviens, izņemot pareizticīgā baznīca, neatbildēs uz šo jautājumu. Bet atbilde ir vienkārša: jāaiziet uz Baznīcu, jākļūst par baznīcas cilvēku. Cita ceļa uzveikt kaiti vienkārši nav. Ja cilvēks no visas sirds ir izlēmis nelietot narkotikas un, ja viņš patiesi meklē ceļu pa kuru iet šajā virzienā, viņš noteikti un ar prieku atnāks uz Baznīcu. Nelaime ir tajā, ka daudzi narkomāni, pat ar lielu stāžu, apzinoties sava stāvokļa traģiskumu, negrib atteikties no narkotikām un iet uz rehabilitācijas centriem, lai organismam dotu atelpu. Tādiem cilvēkiem tiešām palīdzēt nevar.

Ņemot vērā šādu narkomānijas izpratni, par kuru iepriekš tika stāstīts, var izdalīt dažus palīdzības virzienus no narkotikām atkarīgajiem.

Viens no šādiem virzieniem ir profilakse. Tā ir virzīta nevis uz narkomāniem, bet uz tiem, kuri par tādiem var kļūt. Šajā grupā ietilpst praktiski visi skolnieki, studenti, kara dienestam pakļautie, visa jaunatne. Pieredze rāda, ka vairāk riskē sākt lietot narkotikas tie jaunie cilvēki, kuriem nav garīgu vērtību, kuriem nav dzīvē kādas pastāvīgas nodarbes, kuri ne par ko neinteresējas, kuri vēlas kaut kā izdalīties vienaudžu vidū, kaut kā sevi apliecināt.  

Primārai profilaksei jāsākas ar sievietēm stāvoklī. Viņām ir jāpaskaidro, kas ir jādara un kas nav, kamēr bērns līdz piecu mēnešu vecumam guļ šķērsām gultai, kādā balsī ar viņu runāt un pat, ko viņam teikt, kādai mūzikai ir jāskan. Diemžēl primārās profilaktiskas šodien mums praktiski nav, nevienas zinātniski pamatotas programmas.

Viss sākas ar ģimeni, ar bērnību. Hiperuzraudzība  ir tik pat kaitīga kā audzināšana „pelnrušķītes” garā. Gan viens, gan otrs bērnā rada rakstura iezīmes, kas ģenētiski viņam nav atbilstošas. Pie pārmērīgas uzraudzības viņš izaug neuzņēmīgs, aizdomīgs, nespēj pats atrisināt elementārus jautājumus. Tādēļ ka kopš bērnības viņa vietā viss ir izlemts.  Pie pārmērīgas uzraudzības mazulis ir atstāts pats sev un viņam trūkst uzmanības. Bet viņš ir nākamais pieaugušais cilvēks un viņš ir jāiemāca pieņemt lēmumus. Izejot lielajā dzīve, viņam ir jābūt par visu savam viedoklim, savai pozīcijai, viņam jāsaka „jā” vai „nē”. 

Ir dažādi viedokļi, bet es uzskatu (Maskavas 17. narkoloģiskās slimnīcas filiāles zinātniskais vadītājs, medicīnisko zinātņu kandidāts, Sergejs Šamovs), ka nekad nevajag teikt bērnam, ka viņš ir pats skaistākais, pats labākais, pats gudrākais. Daži uzskata, ka tas rada pārliecību par sevi. Nezinu… Pēc tam viņš ies skolā un konstatēs, ka ir gudrāki, skaistāki, stiprāki bērni. Viņam būs grūti ar to samierināties un viņš ar visiem spēkiem centīsies pieturēties pie vecāku ieliktās programmas. No tā rodas neadekvāta pasaules uztvere, iekšēji konflikti. Tikai ar ļoti lielām pūlēm pēc tam varēs, bet arī tikai daļēji noregulēt devianto, tas ir no normālas atšķirīgo, uzvedību. Jo galvenais jau bija izdarīts bērnībā.   

Cilvēka psihe ir trausla un ievainojama, to es (Maskavas 17. narkoloģiskās slimnīcas filiāles zinātniskais vadītājs, medicīnisko zinātņu kandidāts, Sergejs Šamovs) sapratu, kad mācījos ceturtajā kursā, biju sporta meistars, spēlēju basketbolu. Braucu uz treniņiem, iegāju metro un ieraudzīju raudošu meiteni, kura rokās turēja kurpīti ar salauztu papēdi. Es biju satriekts, piegāju klāt, lai viņu nomierinātu, uzsāku sarunu. Mēs ātri atradām kurpju labošanas darbnīcu, kur papēdi salaboja. Tālāk braucām kopā. Viņa man izstāstīja, ka kurpes ir viņas mīļotā cilvēka pirmā dāvana, viņa brauca uz satikšanos ar viņu, bet aizķērās kāja. Tad es negaidot sapratu, cik ļoti trausla un ievainojama ir cilvēka psihe.

Par citu palīdzības virzienu no narkotikām atkarīgajiem var uzskatīt narkotiku atkarīgo palīdzības centrus pilsētās. Šajos centros tiek nodrošināta medikamentāla palīdzība tiem, kuriem tā ir nepieciešama, šeit var saņemt psiholoģisku atbalstu, sarunāties ar garīdznieku, šeit var padzīvot dažas dienas pirms nosūtīšanas uz stacionārajiem rehabilitācijas centriem. Šo centru uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem uzsākt cīņu ar narkotikām.

Pats efektīvākais līdzeklis cīņai ar narkomāniju ir stacionārie rehabilitācijas centri. Lai to darbība patiesi būtu efektīva, tiem ir jāatbilst dažām prasībām. Un proti: tiem ir jāatrodas tālu no pilsētām un tādām vietām, kas vienā vai otrā veidā var pamudināt uz narkotiku lietošanu; dzīve šādos centros jābalsta uz pareizticīgo pasaules uzskatu; klientiem ir jābūt iespējai katru nedēļu apmeklēt dievkalpojumus dievnamā; rehabilitācijas periods nevar būt mazāks par 12 mēnešiem; iespējai iziet rehabilitāciju ir jātiek sniegtai bez maksas.

Galvenā šāda centra ideja ir ne tikai dot klientiem iespēju kādu laiku padzīvot tālu no vietām, kur lieto narkotikas, bet pats galvenais, pievienoties Baznīcai, izmainīt savu pasaules uzskatu, garīgi atdzimt, apzināties savas kaites būtību un saprast, ka tikai Baznīcā ir iespējama veiksmīga cīņa ar to. Ja klients sapratīs, ka visā pasaulē ir tikai viens ārsts, Kurš var viņam palīdzēt, un ka šis Ārsta ir Kristus, tad centrs izpildīs savu uzdevumu. Tas nenozīmē, ka tāds cilvēks obligāti atstās narkotikas, bet tas nozīmē, ka tāds cilvēks var atstāt narkotikas, ja tikai pats to vēlēsies un uz to tieksies.

Cīņa ar narkotikām, tā ir cīņa ar kaislību un līdzeklis ir fizisks darbs, lūgšana, regulāra grēksūdze un Svētā Vakarēdiena saņemšana, Svēto rakstu un svēto tēvu darbu lasīšana.

Kā uzzināt, ka jūsu bērns lieto narkotikas

Pusaudžu narkotiku lietošanas vispārējās pazīmes:

• paplašinātas vai sašaurinātas acu zīlītes;
• apsārtušas vai duļķainas acis;
• palēnināta un neskaidra runa;
• slikta kustību koordinācija;
• apetītes zaudēšana, dažreiz ”vilka apetītes” lēkmes;
• miegainības vai bezmiega lēkmes;
• it kā sejas nekustīgums vai tieši otrādi, pārmērīgs mīmikas dzīvīgums;
• bāla sejas krāsa, loki zem acīm, var būt apsārtusi seja, sāls
• ārējā izskata izmaiņas; nekārtīgums, nesaprotama smaka no matiem, apģērba, rokām, mutes, uzlikas uz mēles;
• palielinās vienaldzība pret apkārt notiekošo, norobežošanās no ģimenes problēmām, palielinās noslēgšanās un melīgums;
• grūtības sakoncentrēties, atmiņas pasliktināšanās, pazemināta spēja formulēt savas domas, neatbilstošas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem;
• bieža un negaidīta noskaņojuma maiņa;
• neparastai lūgumi iedot naudu;
• no mājam sāk pazust vērtslietas, apģērbs un citas mantas;
• parādās dīvaini priekšmeti (ampulas, tablešu iepakojumi, folija gabaliņi, apdedzinātas tējkarotes, žņaugi, satītas naudas banknotes vai papirosi);
• palielināta interese par medikamentiem un sadzīves ķīmiju;
• adatu dūrienu pēdas virspusējo vēnu vietās.

Padomi vecākiem, kā pasargāt savus bērnus no

narkotiku lietošanas.

Cenšaties biežāk būt kopā ar visu ģimeni un apspriest pagājušo dienu, kopīgi risināt radušās  problēmas un dalīties ar sasniegumiem.

Biežāk organizējiet kopīgu atpūtu, braucienus, pārgājienus un citus pasākumus, ko bērni gaidītu ar nepacietību.

Biežāk komunicējiet ar bērniem sarunājaties ar viņiem, ar pacietību uzklausiet viņus, uzticaties viņiem, nebaidieties no bērnu jūtu izpausmēm: bailēm, skumjām, dusmām u.c.

Nekad nesodiet bērnus citu klātbūtnē, biežāk uzslavējiet viņus, lai nostiprinātu viņu labo uzvedību.

Nelemjat bērnu vietā.

Neiztopiet bērniem.

Negaidiet, ka Jūsu bērns vienmēr mācīsies „teicami” visos priekšmetos.

Pārmērīgi nerūpējieties par saviem bērniem un māciet viņiem patstāvību un atbildību, jo ātrāk viņi sapratīs savu atbildību par izdarīto,  jo labāk. 

Ieromūks Anatolijs (Berestovs)

Maskavas Dvēseļu glābšanas taisnā

Kronštadtes Jāņa pareizticīgā centra vadītājs,

Medicīnisko zinātņu doktors, profesors

Es nezinu kādēļ, bet Maskavas narkomāni intuitīvi ir izvēlējušies svētlaimīgo Matronu par savu debesu aizstāvi un palīgu. Viņi bieži nāk lūgties pie svētās šķirsta un daudzi saņem dziedināšanu. Daudzi no Viņas aizbilstamiem aktīvi atgriežas sociumā, apprecas, dažiem ir bērni. Man gribas apstāties pie dažu no viņiem likteņiem.

Vispirms par Žannu. Šīs daudz cietušās meitenes vēsture ir brīnumaina. Viņa mācījās Gneses skolā, 14 gadu vecumā palika bez mātes un, protams, tas atstāja iespaidu uz viņas attīstību, kas kļuva devianta, tas ir ar novirzi no normālās. Viņa sāka durstīties un beigu beigās audžu vecāki zādzības dēļ izdzina viņu no mājām. Viņa bija spiesta dzīvot pa bēniņiem, kāpņu telpām, un, lai kaut kā izdzīvotu un lai būtu nauda ēdienam un narkotikām, pārdeva savu ķermeni. Un, lūk, kāds labs ticīgs cilvēks, viņu vērojot, piegāja pie viņas, paņēma aiz rokas un atveda viņu pie mums uz centru un teica: „Lūk, ņemiet, es ticu, ka jūs paveiksiet labu darbu, viņai palīdzēsiet”. Ilggadīgās medicīniskās un garīgās pieredzes dēļ, es jau uzmetot vienu skatienu varu pieļaut, kas būs ar narkomānu; vai viņš izies no narkotizācijas stāvokļa vai nē. Tas ir milzīgas pieredzes rezultāts, tā ir intuīcija. Un, paskatoties uz viņu, es padomāju: „Nē, šeit nekas labs nesanāks.,- tik ļoti viņa bija sabojāta. Bet liela laime, ka es kļūdījos. Izrādījās, ka viņa nav kristīta. Mēs viņai piedāvājām kristīties, viņa labprāt pieņēma mūsu piedāvājumu. Turpmākie notikumi daudziem var būt nesaprotami, bet mums tie ir saprotami.  Viņa nokristījās un no kristību dienas viņai viss pārgāja- zuda tieksme pēc narkotikām bez jebkādām „lomkām”.

Redzot šādu brīnumainu parādību, es palūdzu vienu no mūsu aizbilstamām paņemt Žannu pie sevis uz kādu laiku, jo viņai nebija kur dzīvot, vecāki viņu bija izdzinuši. Žanna divas nedēļas padzīvoja pie šīs meitenes, pēc tam es viņu aizsūtīju klosteri Ņižņijnovgorodas apgabalā, uz ciemu Lukino, kur viņa atradās pusgadu un atgriezās no turienes kā pilnīgi cits cilvēks: dziļi ticīgs, ar izmainītu attieksmi pret dzīvi un morāli. Žanna kļuva pilnīgi par citu cilvēku, viņa ārēji uzplauka, kļuva par skaistuli: viņas tēvs ir grieķis, māte krieviete un tas atstāja iespaidu uz viņas ārējo izskatu. Kad viņa atbrauca no Lukino, viņas acis mirdzēja, tieši mirdzēja, izstaroja prieku, laipnību, pārliecību par dzīvi. Tā viņa kļuva par normālu cilvēku. Patreiz Žannas dzīve ir panākumi, strādā, ir piepildījies viņas sapnis dziedāt baznīcas korī- vakaros viņa dzied kādā piemaskavas baznīcas korī un neaizmirst mūs. Viņa palūdza jums, dārgie draugi, pateikt: „Pasakiet narkotiku atkarīgo vecākiem, narkotiku atkarīgajiem, ārstiem, ka no narkotikām var atbrīvoties. Lai kā dzīvs piemērs esmu es”.

No grāmatas „Sasniegt bezdibeni, atgriezties gaismā”, Maskavas pilsētas taisnā

                                 Kronštadtes Jāņa pareizticīgā dvēseļu glābšanas centra izdevniecība, 2007. gads.