Lēnprātības nozīme un būtība – izlaidums № 3, 2018 gada

1208. gadā pareizticīgajā Gruzijā ielauzās persiešu karaspēks. To vadīja persiešu pilsētas Ardebilas sultāns. Pareizticīgo Pashas svētku dienā rītausmā persieši negaidīti ielauzās pilsēta Ani un, to izlaupot, nogalināja div- padsmit tūkstošus kristiešu. Gruzīnu cariene Tamāra, uzzinot par notikušo, pavēlēja savam slavenajam pulkvedim Zaharijam Mhargrdzeli atriebties. Karaspēka virspavēlnieks sagaidīja musulmaņu gavēņa sākumu un devās ar karaspēku uz Persiju. Pilnmēness naktī viņa karapulki sapulcējās pie pilsētas Ardebilas. Rītausmā, kad pilsētnieki tik tikko sāka mosties no miega un mullas no minaretēm sludināja par gavēņa beigām, gruzīni iekaroja pilsētu. Pēc Zaharija Mhargrdzeli pavēles tā tika sagrauta līdz pamatiem, bet divpadsmit tūkstoši tās iedzīvotāji tika nogalināti. Nāves sods sasniedza arī gūstā saņemto Ardebilas sultānu. Pēc šī notikuma musulmaņi pārstāja veikt karagājienus gruzīnu zemēs lielu kristiešu svētku dienās.
Carienes Tamāras valdīšanas laikā Gruzijas valsts sasniedza savas varenības virsotni. Tamāras pulkveži padarīja slavenu Gruziju ar daudziem veiksmīgiem karagājieniem un cīņām. Pati cariene bija tālu no kaut kādas kara darbības. Tieši pretēji, Tamāra vienmēr centās strīdus ar kaiminu valstīm risināt mierīgu sarunu ceļā. Viņas karapulki pastāvīgi bija aizsardzības pozīcijās un pārgāja uzbrukumā tikai tad, kad uz to viņus piespieda pretinieks.
Kā liecina arābu un persiešu avoti, Gruzijā Tamāras valdīšanas laikā musulmaņi dzīvoja labākos sociālos apstākļos nekā citās islama valstīs. Labticīgā cariene aizliedza nāves sodu, pat aizliedza sodīt ļaudis ar rīkstēm. Viņa katru gadu desmito daļu valsts ienākumu no valsts kases deva palīdzībai trūkumcietējiem un bieži caurām naktīm pašrocīgi šuva drēbes nabagiem. Tamāra katru dienu lūdzās liturģijā pils dievnamā. Līdzgaitnieki apbrīnoja viņas gudrību, lēnprātību un tikumību. Par savu taisno dzīvi viņa tika Baznīcas iekļauta svēto kārtā.
Kā gan svētajā Tamārā vienlaicīgi sadzīvoja kristietes kautrīgums un carienes stiprums? Kādēļ gruzīnu karapulki pēc viņas pavēles deva pretiniekam atbildes sitienus? Musulmaņi, zinot Glabēja vārdus par to, ka pēc sitiena pa vienu vaigu kristietim jāpagriež otrs, varēja sagaidīt no gruzīnu carienes citādu attieksmi pret savām iekarojošām darbībām. Vai varbūt labticīgajai Tamārai nebija lēnprātības? Šis tikums, protams, greznoja svēto carieni, bet par kristiešu lēnprātību visos laikos daudziem bija nepareizs priekšstats. Kristus pretinieki vienmēr izplatīja viedokli par lēnprātību kā par vergiem raksturīgu īpašību, kuri ir kristīgo dogmu jūga nospiesti. Taču gruzīnu carienes piemērā mēs pārliecināmies par pretējo.

Lēnprātība uzvar sātana viltības

Mēs visi, kuri dzīvojam uz zemes, esam lielās briesmās. Kādēļ? Tādēļ, ka pēc apustuļa Pētera vārdiem mums apkārt esošajā pasaulē staigā sātans, kā rēcošs lauva, meklējot, kuru aprīt (1. Pet. 5:8).
Neviens no mums nevar izglābt savu dvēseli, neuzvarot cīņā ar kritušajiem eņģeļiem. Ļaunie dēmoni, iemesti ellē, sev ir nolikuši mērķi arī cilvēci nomaitāt tās bezdibeņos. Viņi kārdina cilvēku, ietin to kaislībās un noved līdz grēkā krišanai. Tā sasniegšanai nešķīstie gari izmanto visus viņiem pieejamos līdzekļus. Tā kā viņiem nav iespējams ar varu piespiest ļaudis veikt nelikumības, dēmoni rīkojas ar viltu. Ko gan mēs varam pretstatīt sātana viltībām? Šis jautājums kristiešu askētus ir nodarbinājis jau no seniem laikiem.
Kādu reizi sirdsskaidrais Antonijs Lielais ar garīgu skatu ieraudzīja visus sātana tīklus, kas bija izmesti uz zemes. Ieelpoja un teica:
– Bēdas cilvēku dzimumam! Kurš gan var atbrīvoties no šiem tīkliem?
Atbildē sirdsskaidrais sadzirdēja balsi no augšas:
– Gudrais lēnprātībā izglābjas no tiem, tie nevar pat tam pieskarties.
Однажды преподобный Антоний Великий духовным взором увидел все сети диавола, раскинутые по земле. Вздохнув, он сказал:
– Горе роду человеческому! Кто может освободиться от этих сетей?
В ответ преподобный услышал голос свыше:
– Смиренномудрый спасается от ,них, и они не могут даже прикоснуться к нему.
Visas sātana viltības izjauc lēnprātība. Jo vairāk mēs ar Dieva palīgu attīstāmies lēnprātībā, jo mazākas mums ir biesmas tikt viltīgo dēmonu apmānītiem un pazudinātiem.
Neredzami dēmoni ar mums cīnās caur domām, bet redzami ar citu cilvēku starpniecību, no kuriem mēs ciešam netaisnīgus apvainojumus un spaidus. Ja dēmoniem izdodas iegūt kontroli par kādu cilvēku, tad viņi sāk to izmantot vēl rupjākiem uzbrukumiem mums. Par vienu no tādiem kārdinājumiem ir stāstīts grāmatā «Отечник».
Pie vecaja- askēta atnāca cilvēks, kuru bija pārņēmis dēmons. No nelaimīgā lūpām tecēja putas un viņa ārējais izskats bija briesmīgs. Ieraugot vecajo, viņš tam iesita pa vaigu. Askets pagrieza otru. Dēmons, neizturot askēta lēnprātību, tūlīt pat izgāja no dēmona apsēstā.
Sātans, mums uzbrūkot caur citiem cilvēkiem, cenšas mūsu sirdīs pret viņiem radīt naidu un dusmas. Šādu kārdinājumu laikā mums ir nepieciešams paust īpašu mīlestību pret cilvēku, kurš mūs apspiež un ar lēnprātību attiecībā pret viņu uzvarēt sātanu. Protams, tas attiecas uz mūsu personisko dzīvi. Ļaunums, kas apzināti cenšas likvidēt sabiedrisko kārtību, no zemes virsas noslaucīt veselas tautas vai pazudināt kaut vai vienu cilvēku, jāaptur ar pašām stingrākajām metodēm.
Civilizācijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad sātans pats personiski ir parādījies lieliem svētajiem un mēģinājis izgāzt uz viņiem savas dusmas. Tā kādreiz sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs nesa uz celli palmu zarus grozu pīšanai. Negaidot savā ceļā viņš satika sātanu, kurš atvēzējās ar sirpi un gribēja viņam iesist, bet nevarēja. – Makarij!- vērsās viņš pie svētā. – Tevis dēļ man ir lielas bēdas, jo neesmu spējīgs tevi uzveikt. Es arī daru visu, ko tu dari. Tu gavē- es vispār neko neēdu; tu esi nomodā- es nekad neguļu. Viens tomēr ir, kurā tu mani pārspēj.
– Kas tas ir?- pajautāja sirdsskaidrais.
– Tava lēnprātība, – atbildēja sātans, – lūk kādēļ es nevaru ar tevi cīnīties.
Apmānot cilvēkus, sātans var pieņemt Kristus, eņģeļu un svēto tēlus. Ierodoties tādā tēlā kristiešiem, viņš cenšas viņus ievest apmāna stāvoklī. Kādreiz senatnē sātans eņģeļa tēlā nostājās kāda ēģiptes askēta priekšā un, rosinot viņā godkāri, teica:
– Es esmu erceņģelis Gabriels, sūtīts pie tevis!
– Skaties!- lēnprātīgi un vienkārši pauda vecajs. – Vai tikai tu neesi atsūtīts pie kāda cita? Tādēļ, ka es nesmu cienīgs, lai pie manis sūtītu eņģeļus. Pēc šiem vārdiem dēmons tūlīt pazuda.
Dēmoni , esot sevišķi nekaunīgi un lepni, tuvojoties lēnprātīgi gudram cilvēkam, zaudē visu savu ļauno spēku un visas viņu neģēlības pārvēršas par neko. Ēģiptes askēts abba Moisejs teica, ka, tas, kurš ir lēnprātīgs, savalda dēmonus, bet tas, kuram nav lēnprātības, ir dēmonu apsmiets. Lēnprātība ir visu tikumu pamats.
Baznīcas mantojums glabā daudzus stāstus par lēnprātības lielo nozīmi cilvēka garīgajā dzīvē. Lūk, viens no tiem.
Senos laikos kristiete nokļuva uz neapdzīvotas salas, kur četrdesmit gadus pavadīja gavēņa un lūgšanu varoņdarbos, ciešot dažādu trūkumu. Beidzot pie salas piestāja kuģis un viņa atgriezās uz kontinenta. Atnākot pie viena no lieliem askētiem, sieviete izstāstīja viņam par saviem askētiskajiem varoņdarbiem. Uzmanīgi noklausoties viņu, vecajs pajautāja:
– Vai tu vari pieņemt apvainojumus no cilvēkiem kā labu smaržu?
– Nē, tēvs, – samulsusi atbildēja kristiete.
– Tad tu neko neesi ieguvusi visu četrdesmit varoņdarbu gadu laikā,- neiepriecinošu secinājumu izdarīja vecajs.
Tādā veidā, pavadot daudzus gadus ārpus cilvēku sabiedrības, nebrīvā askēte neieguva pašu galveno- lēnprātību, bez kuras visi pārejie tikumi zaudē spēku. Slavenais senais garīgais rakstnieks sirdsskaidrais abba Dorofejs salī-dzināja dvēseles glābšanas procesu ar mājas celšanu. Viņš rakstīja, ka celtniekam vajag uz katru akmeni likt kaļķa šķīdumu, jo bez tā akmeņi neturēsies kopā un ēka sagrūs. Kristieša garīgajai mājai ķieģeļi ir tikumi, bet kaļķis ir lēnprātība. Katrs labs darbs, kas tiek veikts bez tās, cilvēkam nedod nekādu labumu. Šajā sakarā gudrā askēte svētlaimīgā Sinklitikija teica, kā koka kuģi nevar uzbūvēt bez naglām, tā izglābties nevar bez lēnprātīgas gudrības. Mūsu garīgajā dzīvē dēles ir tikumi, bet naglas- lēnprātīgas domas par tiem.
Kādreiz pie Optinas stareca ieromūka Anatolija (Zercalova) atnāca sieviete un palūdza svētību dzīvot vienai, lai bez šķēršļiem varētu gavēt, lūgties un gulēt uz plikiem dēļiem. Starecs viņai teica:
– Zini, sātans neēd, nedzer un neguļ, bet dzīvo bezdibenī, jo viņam nav lēnprātības. Visā padodies Dieva gribai- lūk, tev arī varoņdarbs; samierinies ar visu, visu sev pārmet, ar pateicību nes slimības un bēdas- tas ir augstāk par visiem varoņdarbiem!
Cits savai garīgajai meitai, kura lūdza svētību nopirkt Evaņģēliju un Psalmu grāmatu, sirdsskaidrais Anatolijs
Ieteica:
– Nopirkt nopērc, bet, galvenais bez slinkuma paklausi, ar visu samierinies un visu paciet. Tas būs vairāk par gavēni un lūgšanu.
Lēnprātības nozīme sekmīgai kristieša garīgai izaugsmei ir tajā, ka tā spēj pasargāt dvēseli no lepnības. Lai cik arī tikumu cilvēks neiegūtu un cik tuvu nepietuvotos Dievam, lēnprātība ne tikai nedod viņam ieraudzīt savu svētumu, bet, tieši pretēji, vēl vairāk iegremdē sava grēcīguma apziņā.
Shimūks Nikodims, 19. gadsimta Atona kalna mūks, saņēma no Dieva lielo asaru dāvanu, pēc savas vēlēšanās viņš varēja raudāt tik daudz, cik gribēja. Viņa garīgais tēvs, ieraugot viņam šo tikumu, pajautāja:
– Vai tev sen ir šī Dieva dāvana?
– Divus gadus ar pusi,- atbildēja shimūks Nikodims, – no tā laika, kad es pēc sarunas ar tevi par šo Dieva dāvanu paklanījos un palūdzu tev svētību meklēt šo Dieva dāvanu. Līdz tam laikam es trīs gadus ar grūtībām spiedu sevi katru dienu liet asaras.
Uz šo atzīšanos garīgais tēvs viņam teica:
– Tu šo dāvanu saņēmi paklausības dēļ, bet ne tavu nopelnu dēļ. Zini, ka katru Dieva Dāvanu var saglabāt ar lēnprātību. Sargies no sevis paaugstināšanas, nevienu nenosodi un pastāvīgi sevi nosodi. Citiem arī ir šī dāvana, bet viņi sevi uzskata, ka ir sliktāki par citiem.
Svētie tēvi atzīmēja, ka Dievs dod kristietim tikumus ne garīgu varoņdarbu dēļ, bet sirds gudrības dēļ. Lēnprātības mēram cilvēkā pieaugot, Dievs vairo arī Savas dāvanas.

Lēnprātība- miera un prieka avots.

Kāda no Šamordinas klostera māsām par negribētu pārkāpumu saņēma no klostera priekšnieces stingru rājienu. Māsa centās paskaidrot sava pārkāpuma iemeslu, bet saniknotā priekšniece neko negribēja dzirdēt un tūlīt visu klātbūtnē piedraudēja likt viņai par sodu klanīties. Šamardinas iedzīvotājai kļuva sāpīgi un apvainojoši. Taču viņa apslāpēja sevī pašmīlu, apklusa un pazemīgi palūdza piedošanu priekšniecei. Ieejot savā cellē, māsa kauna un apmulsuma vietā sajuta savā sirdī neizskaidrojamu prieku. Tās pašas dienas vakarā viņa par notikušo paziņoja
Sirdsskaidrajam Optinas Ambrosijam, kurš, noklausoties viņas stāstu, teica:
– Šis gadījums ir providents. Atceries to. Kungs gribēja tev parādīt, cik salds ir lēnprātības auglis, lai, tu to sajūtot, vienmēr sevi spiestu būt lēnprātīgai: vispirms ārēji, pēc tam iekšēji. Kad cilvēks sevi spiež Sa-mierināties, Kungs dod viņam iekšēju mierinājumu un tā tad arī ir tā svētība, ko Dievs dod lēnprātīgiem. Sevis attaisnošana tikai liekas, ka ir atvieglojošs līdzeklis, bet patiesībā ienes dvēselē tumsu un apmulsumu.
Vārda „lēnprātība” pamatā ir vārds „miers”. Tas norāda uz to, ka lēnprātīgs cilvēks vienmēr ir mierā ar
Dievu, pats ar sevi un citiem cilvekiem. Pazīstamais ēģiptiešu askēts abba Pafnutijs stāstīja, ka savas jaunības dienās pastāvīgi gāja pie lieliem starciem, kaut arī viņi dzīvoja tuksnesī divpadsmit jūdžu attālumā no viņa. Abba Pafnutijs viņiem atklāja visas savas domas. Viņi savukārt vienmēr teica vienu un to pašu:
– Lai kur tu neatnāktu, saglabā lēnprātību, un būsi mierīgs.
Lēnprātība atnes gan mieru, gan prieku un svētīgu nesatraucamību. Tā dara šīs sajūtas kristietī nesatricināmas, pat neskatoties uz bēdām un sadzīvisko jūkli. Ja mēs jebkuros pārbaudījumos steigsimies zem Lēnprātības segas, tad atradīsim vienīgo pareizo lēmumu visās savās problēmās.

Glābšana nav iespējama bez lēnprātības.
Kāda mūķene, Optinas stareca Anatolija garīgā meita, savā vēstulē lūdza dot pamācību par to, kā nenoklīst no glābšanas ceļa. Sirdsskaidrais atbildē uzrakstīja: „Sāc ar lēnprātību, dari ar lēnprātību un beidz ar lēnprātību, un iekļūsi starp svētajiem. Šis ceļš, tas ir lēnprātības ceļš, ir pats drošākais un, kā saka tēvi, „nekrītošais”. Kur gan var nokrist lēnprātīgais, kad viņš sevi uzskata par pašu sliktāko? Starecs Anatolijs bija Optinas tuksneša, kas ir viens no Krievijas garīgajiem centriem, iemītnieks. Šajā klosterī lēnprātības ieaudzināšanai mūkos bija pirmšķirīga nozīme.
Optinas garīguma dibinātāji sirdskaidrie Ļevs, Moisejs un Makārijs centās savu audzēkņu dvēselēs iedēstīt visu- pirms lēnprātības un kautrības garu. Pašiem esot dzīviem sirds gudrības (смиренномудрия) piemēriem, viņi uzskatīja lēnprātību par kristieša garīgās dzīves fundamentu. Šāds viedoklis Optinas stareciem noformējās pateicoties dziļai Svēto Rakstu, svēto tēvu darbu izpētei un pašu askētiskajai pieredzei. Optinas stareci savā klosterī atjaunoja senās kristietības garīgās tradīcijas. Šo tradīciju pamatlicēji par lēnprātību izteicās vairākkārtīgi, vienmēr uzsverot tās beznosacījumu nepieciešamību cilvēka glābšanai. Tā, sirdsskaidrais Jānis savā slavenajā grāmatā „Kāpnes” rakstīja, sātans tikai lepnības dēļ krita no debesīm, bet cars Dāvids, kā viņš pats par sevi teica, negavēja, nebija nomodā, negulēja uz plikas zemes, bet samierinājās, un viņu izglāba Dievs. Svētā lēnprātība atver debesu vārtus un bez tās neviens nepārkāps debesu slieksni. „Lēnprātība arī bez darbiem daudzus pārkāpumus dara piedodamus”,- mācīja sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks. „Turpretī, bez lēnprātības darbi ir velti, pat sagatavo mums daudz slikta. Kā sāls jebkādam ēdienam, tā lēnprātība katram tikumam. Ja mēs to iegūsim, tas mūs padarīs par Dieva dēliem un pat bez labiem darbiem stādīs Dieva priekšā.”

Taisnības labad jāatzīmē, kaut arī lēnprātība viena pati var izglābt cilvēku, tomēr. ja ir vēl arī citi labi darbi, tad glābšanas process rit labvēlīgāk. Sirdsskaidrajam Jānim Pravietim kādreiz pajautāja, kādā veidā var ātrāk izglābties. Lielais starecs atbildēja, ka visātrāk savu dvēseli glābj tas, kurš pie lēnprātības pievieno vēl citus garīgus varoņdarbus. Lēnāk glābjas tie, kuriem ir lēnprātība, bet askētisma vietā cieš apvainojumus no tuviniekiem. Vēl lēnāk glābjas kristieši, kuriem ir tikai lēnprātība.
Ātri vai lēni, bet ja ir lēnprātība, mēs ieiesim Dieva Valstībā. Bez lēnprātības visas mūsu cerības uz glābšanu ir veltas.

Lēnprātības būtība.

Kur ir lēnprātības būtība? Šis jautājums vienmēr ir interesējis kristīgos askētus. Lai to noskaidrotu, kā vēsta sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks, kādreiz kopā sanāca nedaudzi garīgi vīri. Viens no viņiem teica:
– Lēnprātība ir tajā, ka pastāvīgi aizmirsti savus labos darbus.
– Lēnprātība ir tajā, ka sevi uzskati par pašu pēdējo un grēcīgāko no visiem ļaudim, – savu viedokli izteica cits.
– Lēnprātība ir sava vājuma un bezspēcības apzināšanās,- izteica trešais.
Citi askēti izteica vēl citas lēnprātības būtības definīcijas, bet neviena no tam nebija visaptveroša. Uzklausot visus, sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks summēja šo tikumīgo vīru viedokļus.
Sirdsskaidrajam Jānim Pakāpniekam savā izpratnē par lēnprātību piekrita sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks. Viņš raksta, ka lēnprātība ir kāds noslēpumains spēks, kuru visā savā pilnībā Dievs dod tikai svētajiem. Lēnprātība ir visu tikumu apkopojums un tādēļ vaiņago cilvēku, kurš ir sasniedzis garīgu pilnību. „Sirds gudrība (Смиренномудрие) ir Dievības apģērbs. Tajā ietērpās cilvēkā iemiesojies Vārds un caur to pievienojās mums mūsu miesā. Un katrs, kurš ietērpts tajā, patiesi līdzinās Lejānonākušajam no Saviem augstumiem, kurš ir paslēpis Savas varenības tikumu un Savu slavu aizsedzis ar lēnprātību, lai radība netiktu sadedzināta, to redzot”. Kurš ietērpjas lēnprātības drēbēs, tas ietērpjas Pašā Kristū. Bet pat tāds cilvēks nevar paskaidrot citiem ļaudīm viņiem saprotamos jēdzienos lēnprātības būtību, viņš tikai spēj sajust to pats.
Kaut arī mūsu racionālajai domāšanai nav pieejama lēnprātības dabas izpratne, mēs tomēr varam redzēt sirds gudrības pazīmes cilvēkā. Tādu pazīmju ir liels daudzums, bet galvenās ir bezkaislība un pilnīga sevis nodošana Dieva gribai. Šīs divas lēnprātības pazīmes var vērot, piemēram, pie sirdsskaidrā Zālamana Klusētāja.
Svētais apmetās ciematā Eifratas rietumu krastā mazā būdiņā, kurā pilnīgi aiztaisīja durvis un logu. Vienu reizi gadā viņš iznāca ārā caur pazemes eju un sagādāja ēdiena rezerves. Vietējais bīskaps, uzzinot par taisno, gribēja viņu iesvētīt svēto kārtā. Izjaucot daļu no būdas sienas, bīskapa sūtņi paņēma Zālamanu un nogadaja pie bīskapa, kurš sirdsskaidro iesvētīja par garīdznieku. Pēc kāda laika bīskaps, tā arī neizdzirdot no askēta nevienu vārdu, lika nogādāt viņu atpakaļ būdā, bet sienu atjaunot. Tajā pat laikā Kapersanas ciemā, kur sirdsskaidrais piedzima, iedzīvotāji iedegās vēlmē redzēt svēto savā ciemā. Kādu nakti viņi paņēma Zālamanu, atveda viņu uz Kapersanu un ierādīja dzīves vietu iepriekš sagatavotā būdā. Pārceļoties Zālamans neko nejautāja, nepretojās un pat neizteica nevienu vārdu. Drīz ciema, kurā Zālamans dzīvoja iepriekš, iedzīvotāji tāpat naktī atnāca pie viņa jaunās būdas, to izjauca un atveda Zālamanu uz iepriekšējo dzīves vietu. Lēnprātīgais klusētājs nepretojās un nepieprasīja, lai viņu liktu mierā.
Tāda bija lielo svēto lēnprātība. Kaut kādā mērā šo tikumu var iegūt, bet labāk teikt ir pienākums iegūt katram no mums. Kādā veidā? Par to turpmākajos Nikolaja ziņneša numuros.

No teoloģijas kandidāta protoireja Vjačeslava Tulupova grāmatas
„Dievības ietērps vai par to, kā iegūt lēnprātību”
Izdevniecība „Erceņģeļa Mihaila dievnams”, 2001 gads.
https://azbyka.ru/odeyanie-bozhestva-o-tom-kak-priobresti-smirenie