Kas ir svētais Valentīns? – Izlaidums № 2, 2012 gada

Izmantojot laicīgos avotus, atjaunosim šo svētku rašanās “vēsturi”. No avotu viedokļa tā ir tāda. Romā imperatora Klavdija II laikā, kurš bija aizliedzis saviem kareivjiem doties laulībā, dzīvoja garīdznieks Valentīns. Valentīns pretēji imperatora rīkojumam slepeni turpināja laulāt iemīlējušos, par ko viņu sodīja ar cietumsodu. Klavdijs pavēlēja garīdznieku sodīt ar nāves sodu. Ieslodzījumā Valentīns it kā rakstīja vēstules cietumsarga meitai, kuru bija iemīlējis. Pirms nāves soda izpildīšanas jaunais garīdznieks uzrakstīja meitenei atvadu vēstuli ar īsu frāzi- “no Valentīna”. Saņemot šo vēsti, cietumsarga meita, esot akla, kļuva redzīga. No tā laika ļaudis šo dienu svin kā iemīlējušos svētkus.

    Bet saskaņā ar apustuļa Jāņa Teologa vārdiem, nedrīkst ticēt katram garam, bet ir jāpārbauda, vai tas ir no Dieva, “jo daudz viltus praviešu ir izgājuši pasaulē” (1. Jņ.4,1). Tādēļ arī mēs cenšamies pārbaudīt šo svētku garu, vai tas ir no Dieva un tādēļ griezīsimies pie avota, pie kura griežas katrs dievbijīgs kristietis- pie Rostovas Dmitrija Svēto dzīves stāstiem. Atzīmēsim, ka šie notikumi norisinājās III gadsimtā, kad turpinājās kristiešu vajāšanas, kas sākās jau imperatora Nerona laikā. Valsts baidījās, ka kristietība kā sveša reliģija saniknos tās “dievus” un tie novērsīsies no impērijas. Bez tam katram imperatoram bija tituls Pontificus magnus (augstākais kalps), tas ir- viņš bija pārliecināts pagāns.

“Svēto dzīvesstāstos” par 6. jūliju mēs lasam par garīdznieku Valentīnu, kurš bija atvests uz tiesu, bet ne par to, ka viņš it kā ir laulājis karavīrus, bet par Kristus apliecināšanu par Dievu. Paskatīsimies sarunu, kas notika starp cietsirdīgo imperatoru Klavdiju, kurš izdeva pavēli sodīt ar nāvessodu visus kristiešus, un jauno presbiteru.

• Kāpēc tu, dzīvojot starp mūsu tautu, neesi vienprātībā ar mums? Es esmu pietiekoši dzirdējis par jūsu kristīgo mācību un brīnos, kā tu, gudrs cilvēks, aizraujies ar šīm tukšajām jūsu ticības pasakām?- Klaudijs jautāja Valentīnam.
• Ja tu zinātu Dieva dāvanu, kas ir mūsu ticībā, tad ar prieku to pieņemtu, tu pats un tava tauta noraidītu viltus dievus un cilvēku roku radītus elkus un apliecinātu Vienīgo Visuvareno Dievu Tēvu un Jēzu Kristu, Viņa Dēlu, visa esošā Radītāju, Kurš ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tajās,- atbildēja Valentīns.
• Ja Kristus ir Dievs, tad kādēļ tu man nepastāsti visu patiesību par Viņu?- pajautāja imperators, kurš uzmanīgi klausījās.

• Ak, valdniek! Uzklausi mani, un tava dvēsele tiks glābta, paplašināsies tava valstība un pazudīs tavi ienaidnieki, tu visus uzvarēsi un šeit baudīsi laicīgo, bet nākamā dzīvē- mūžīgo valstību. Tikai izdari sekojošo: nožēlo grēkus par tevis izlietajām svēto asinīm, notici Kristum un pieņem Svēto Kristību.

  Uzklausot šos vārdus, Klavdijs nodeva Valentīnu vienam no galvenajiem augstmaņiem- Astērijam, cilvēkam, kurš bija pazīstams ar savu aso prātu, lai tas viņu pārliecinātu, ka pagānu ticība ir labāka par kristīgo ticību. Ierodoties Astērija mājās, Valentīns lūdzās, lai Kungs atgrieztu pie Sevis šo namu un pēc tumsas dotu viņam gaismu, lai viņš iepazītu Dievu un Kristu vienībā ar Svēto Garu. Astērijs, dzirdot svētā Valentīna lūgšanu, ar izbrīnu pajautāja, kādēļ viņš Kristu sauc par Gaismu. Svētais atbildēja, ka Kungs Jēzus Kristus ir Patiesā Gaisma, kas apskaidro katru cilvēku, kurš ir ienācis pasaulē.

• Ja Viņš apskaidro katru cilvēku,- teica Astērijs,- tad es tūdaļ pat pārbaudīšu vai tā ir patiesība, ko tu saki. Man ir meita, kura kļuva akla pirms divu gadu vecuma sasniegšanas, un, ja tu Kristus vārdā atgriezīsi viņai redzi, tad es izdarīšu visu, ko tu pavēlēsi.

    Valentīns palūdza atvest meiteni. Viņš ar asarām pielūdza Dievu, pēc tam uzlika savu roku uz aklās acīm un teica: “Kungs Jēzu Kristu! Apskaidro Savu kalponi, jo Tu esi Patiesā Gaisma”. Pēc šiem vārdiem meitene tūdaļ kļuva redzīga. To redzot, Astērijs un viņa sieva nokrita pie svētā kājām ar vārdiem: “Lūdzam tevi, dari ar mums, ko tu vēlies, lai mēs kļūtu par Kristus kalpiem un mūsu dvēseles izglābtos”. Tad sv. Valentīns viņiem lika iznīcināt visus elkus, kas atradās viņu namā, atlaist parādus parādniekiem un pēc trīs dienu ilga gavēņa pieņemt Svēto Kristību.       Astērijs un viņa sieva piekrita to visu izpildīt, un svētais sāka viņiem mācīt kristīgās ticības patiesības.

    Pēc trīs dienām Astērijs kristījās līdz ar visu savu namu. Par to uzzinājis, imperators nekavējoši sūtīja kareivjus sagūstīt visus Astērija namā dzīvojošos un tos mocīt, lai viņi atteiktos no Kristus. Bez tam viņš pavēlēja atdalīt Valentīnu un vēl dažus kristiešus no Astērija ģimenes, cerot, ka tālumā no viņiem jaunkristītie un vēl ticībā nepārbaudītie ātri atteiksies no Kristus. Bet viņš kļūdijās. Svētais Astērijs pieņēma mocekļa nāvi kopā ar saviem mājiniekiem, kurus viņš stiprināja ar vārdiem: “Esiet drosmīgi, nebaidieties, jo Tas, Kurš bija redzams Bābeles krāsnī ar trīs pusaudžiem, tagad stāv mūsu vidū”. Bet svētais Valentīns ar dažiem kristiešiem tika aizvests uz tiesu pie Klavdija, kur pēc imperatora pavēles viņu bez žēlastības sita ar nūjām, bet pēc tam nocirta galvu ar zobenu.

     Svētais moceklis Valentīns beidza dzīvi ar slavas pilnu nāvi Kristus dēļ, bet nevis tādēļ, ka slepeni laulāja Romas kareivjus. Esot važās, viņš nerakstīja mīlestības vēstules aklajai cietumsarga meitai, bet, līdzīgi kā pārējie uz nāvi notiesātie kristieši, lūdza Jēzu Kristu, lai stiprina viņa spēkus baiso moku laikā. “Senā leģenda” par svēto Valentīnu ne tikai aizskar viņa piemiņu, tā aizskar visu mocekļu piemiņu, kuri pieņēma nāvi par Kristu, aizskar Svēto Baznīcu, aizskar arī mūs, kristiešus, kuri dzīvo šodien. Mēs neesam spējuši cienīgi saglabāt Mantojumu no netīrām cilvēku rokām, kuriem dievs ir viņu zelts, kuriem nekas nav svēts, viņi pat nebaidās apgānīt svētā mocekļa piemiņu, lai tikai tas nestu naudu. No kurienes tad pie mums ir ieradušies šie nekristīgie svētki, kas tiek saukti par svētā Valentīna dienu? Izrādās, ka tie nav atnākuši no kristīgajiem Austrumiem un ne no katoliskajiem Rietumiem, bet no rupja pagānisma. Senajā Romā eksistēja luperu svētki, kurus svinēja 14. februārī. Šie svētki bija veltīti Faunam- pagānu lauku, mežu, pļavu un dzīvnieku dievam. Tika uzskatīts, ka tieši šajā dienā elku kalpi-luperi upurēja Faunam dzīvniekus. Tika uzskatīts, ka tieši šajā dienā katrs putns sev izvēlas pāri. Luperu svētki bija arī iemīlējušos svētki, ko aizsargāja dievietes Junona un Fauna. Lai saglabātu šos svētkus, tie bija it kā piemēroti kristīgai lietošanai, taču patiesā kristietība nepieņēma šo kristianizēto pagānismu. Šie “svētki” pie mums nonāca no protestantu zemēm- Anglijas un Amerikas. (Protestanti noliedz svēto godināšanu). Vispasaules Baznīca vienmēr ir svinējusi svētā mocekļa presbitera Valentīna piemiņu 6. jūlijā (19. jūlijā pēc jaunā stila).

Pareizticīgais žurnāls “Piedzimšanas gaisma”

2002 gada vasarā 1(7), lpp. 12-13