Iekšējā pašpazemināšanās (turpinājums), Izlaidums № 1, 2019

Lēnprātības iegūšanas ceļā mēs nekādi nedrīkstam apstāties, jo katra apstāšanās var izraisīt pagriezienu atpakaļ.

Sasniegt panākumus lēnprātības tikuma iegūšanā var tikai pastāvīgi virzoties uz priekšu. Ja mūs neapvaino, neapspiež un neapmelo, tad teorētiska pašpazemināšanās lielus augļus neatnesīs. Ko gan darīt, ja mūsu dzīvē pietrūkst ārēju iemeslu lēnprātībai?

Protams, šajā gadījumā nedrīkst tuvākos provocēt uz sliktu attieksmi pret mums. No mūsu puses tā būs viņu virzīšana uz grēku. Vislabāk, ja pietrūkst ārēju iemeslu lēnprātībai, izturēties tā, it kā tie būtu.

Shiigumens Antonijs, jaunībā izvēloties par savu garīgo tēvu savu vecāko brāli arhimandrītu Mozu, visu dzīvi izturējās pret viņu ar lielu cieņu. Pašam kļūstot par starecu, viņš turpināja pazemināties tēva Mozus priekšā, kā pēdējais paklausībnieks. Dzīvojot Optinas tuksnesī atpūtā, sirdsskaidrais Antonijs nekad negāja bez uzaicinājuma priekšnieka cellē, kuru aizņēma vecākais brālis. Parasti viņš stāvēja pieņemšanas istabā tik ilgi, kamēr arhimandrīts Mozus pats neievēroja un nepasauca viņu. Ieejot priekšnieka telpās, sirdsskaidrais, pārnesot svaru no vienas savas kājas uz otru, nekad neapsēdās, bet gaidīja, kad viņam to piedāvās. Ienākušo un arhimandrīta Mozus klātbūtnē viņš dziļi klusēja un tikai dažreiz pusbalsī kādu pasveicināja vai cieņas pilns atbildēja uz viņam uzdoto jautājumu. Visus garīgā tēva vārdus viņš uztvēra bez jebkādām iebildēm, kā Dieva gribu. Optinas tuksneša brāļiem shiigumena Antonija uzvedība izsauca izbrīnu, bet vienlaicīgi tā kalpoja par acīmredzamu piemēru jaunajiem mūkiem. Sirdsskaidrais starecs Mozus no savas puses izturējās pret brāli ar patiesu cieņu un bieži konsultējās ar viņu par garīgiem jautājumiem. „Viņš ir īsts mūks, bet es neesmu mūks”,- par savu brāli teica  arhimandrīts Mozus, savukārt pazeminoties viņa priekšā. Taču, zinot brāļa sirds vēlēšanās un netraucējot viņam pilnveidoties lēnprātībā, viņš netraucēja tēvan Antonijam zemoties savā priekšā un bieži izturējās pret viņu kā pret paklausībnieku.

Pēc lielā stareca Mozus nāves par klostera priekšnieku tika nozīmēts tēvs Isākijs, kurš tajā laikā bija jaunākais Optinas tuksneša ieromūks. Sirdsskaidrajam Antonijam tādas pārmaiņas klostera dzīvē deva jaunu iemeslu pašpazemināšanai. Neskatoties uz vecuma starpību un uz savu sevišķo stāvokli klosterī, viņš sāka pazemināties jaunā priekšnieka priekšā kā parasts paklausībnieks un izrādīt viņam tādu pašu cieņu, kādu iepriekš izrādīja  arhimandrītam Mozum. Tēvs Isākijs, pats vienmēr izturoties pret sirdsskaidro Antoniju kā pret lielu gara nesēju vīru, vairākkārtīgi centās pierunāt viņu izmainīt savu uzvedību, taču bez rezultāta. Dažreiz, dievbijīgu jūtu vadīts, tēvs Isākijs klanījās sirdsskaidrajam līdz zemei un tad sterecs, neskatoties uz asiņojošajām kāju brūcēm, arī paklanījās līdz zemei. Lai atbrīvotu starecu no fiziskām ciešanām, priekšnieks pārtrauca izrādīt viņam godu šādā veidā.  

Kādu reizi tēvs Isākijs pirms svētku mielasta lika nolikt krēslu shiigumenam Antonijam blakus savējai, priekšsnieka, vietai. To ieraugot, sirdsskaidrais, kaut arī bija ļoti noguris pēc ilgstošā dievkalpojuma, pierunāja tēvu Isākiju atļaut viņam maltītes laikā palasīt no katedras pamācību no grāmatas, kā tas bija pieņemts klosterī. Tādā veidā viņš izvairījās no goda sēdēt blakus priekšniekam, kaut arī visu maltītes laiku viņam nācās nostāvēt uz savām slimajām kājām.

 „Mēs nedrīkstam domāt, – rakstīja svētītājs Jānis Zeltamute,- ka zaudējam savu vērtību, ja pazeminām sevi. Jo tieši tad, pēc taisnības, mēs esam augstāk; tieši tad esam cienīgi saņemt godu”. Cilvēki, kuri ir pakļauti pasaulīgām kaislībām, mīl pašapliecināties citu priekšā. Mums, kristiešiem, jānodarbojas ar sevis pazemināšanu tuvāko priekšā. Tieši tajā ir patiesa sevis pazemināšana Dieva priekšā. Jebkāda sacenšanās par kaut ko ar citiem cilvēkiem neizbēgami noved pie garīgā miera zaudēšanas un augstprātības rašanās mūsu sirdī- panākumu gadījumā vai skumju- zaudējuma gadījumā. Viss, kas mūs dara augstākus par citiem cilvēkiem, nekalpo mūsu garīgajai labklājībai.  Svētie centās samazināt pat tās priekšrocības, kas viņiem piederēja pēc taisnības.

Kad svētītājam Egejas Nektārijam nācās kalpot ar citu bīskapu, viņš nekad neieņēma pie altāra pirmo vietu, pat tad, ja tā pienācās viņam pēc vecākā tiesībām. Svētītājs Nektārijs tādā gadījumā apģērba mazo omoforu, bet mitras vietā uzvilka parastu mūka galvas segu.  

Aiz mīlestības pret cilvēkiem svētie dažreiz darīja brīnumus, kaut arī apzinājās, ka tuvākie viņus slavēs. Taču sirdsskaidro sirdīs vēlēšanās palīdzēt cietējiem uzvarēja centienus palikt nezināmiem! Taisnība, katru reizi pēc brīnumu veikšanas svētajiem nākas sevi pazemināt, lai izbēgtu no augstprātības.

Tā, kādreiz pēc Dievišķīgās Liturģijas starecs Evbejas Jēkabs sarunājās ar tautu ēdamtelpā. Kad viņš beidza un taisījās iet prom, negaidīti viņa priekšā nokrita meitene un sāka sisties un kliegt dēmonu uzbrukuma iespaidā. Starecs svētīja apsēsto, palūdzās un viņa nomierinājās. Visi klātesošie pabrīnījās par viņa lūgšanas spēku. Vakarā pēc dievkalpojuma  starecs Jēkabs nolēma izklīdināt domas par savu svētumu rīta notikuma lieciniekiem. Viņš pažēlojās viņiem par to, ka neviens no viņiem grūta brīdī nenāca viņam palīgā, atstājot vienu tikt galā ar dēmonu apsēsto. Taisnais noniecināja sevi viņu priekšā, parādot sevi kā vāju cilvēku!  

Svētie centās noslēpt savus garīgos varoņdarbus. Kad tas neizdevās, viņi rīkojās tā, lai samazinātu savu pielūdzēju cieņu pret viņiem.

Par gaišredzību, brīnumiem un askētismu sirdsskaidrais Karagandas Sebastjans bija iemantojis neparastu savu daudzskaitlīgo garīgo bērnu cieņu. Viņa draudzes kopienā pirmajā Lielā gavēņa dienā ēdienu parasti nevienam nedeva. Tikai vakarā, pēc Lielā kanona, tika atļauts apēst gabaliņu prosforas. Kādu reizi tēvs lika divpadsmitos dienā uzvārīt kartupeļus, bet trijos, kad tie atdzisa, apēda pusi kartupeļa. Pazeminot pats sevi, viņš teica:

– Lūk, mani tēvi, līdzkalpotāji gavē, bet es- nē. Es taču esmu slims, es lūk gavēni pārkāpu.

Lēnprātība apskaidro grēcinieku

Lēnprātīgajam ir tāda bagātība, kas garīgi bagātina ne tikai pašu īpašnieku, bet arī viņam apkārt esošos.Tas notiek tādēļ, ka lēnprātība var tikt nodota no vienas cilvēka dvēseles otrai.

Gļinskas tuksnesī kādu vakaru satikās divi mūki. Sarunas laikā runa pakāpeniski pārgāja par Gļinskas ieroshimūku Makariju un viens no mūkiem teica:

• Vai viņš nocietinājās askētismā? Vientulībā ir labi glābties, neredzot kārdinājumus. Lūk, ja viņš dzīvotu tā, kā mēs, redzot kārdinājumus, bet it kā tos neredzot, tas būtu liels varoņdarbs!

Pēc sarunas mūks devās uz savu celli. Ceļš veda garām tēva Makārija cellei. Kad viņš aizgāja līdz tai, pēkšņi durvis atvērās un viņa priekšā parādījās vientuļnieks, kurš kautrīgi teica:

• Piedod man, brāli, piedod grēciniekam un vājajam, kurš nespēj dzīvot tā, kā dzīvojat jūs, bet no pasaules kārdinājumiem paslēpjoties cellē. Piedod man, Dieva dēļ.

Citu darbu tiesnesis, pārsteigts par stareca lēnprātību un gaišredzību, krita viņam pie kājām un ar aizkustinājumu lūdza viņam piedošanu.

Ja mēs vēlamies kādu pievērst kristietībai vai novērst no grēcīgas dzīves, tajā mums visvairāk palīdzēs lēnprātība, nevis gudras runas un pierādījumi. Protams, tās arī ir nepieciešamas, bet jāsak tieši ar lēnprātību. Jebkura grēka iemesls ir lepnība. Tādēļ katrs grēcinieks, kurš nenožēlo grēkus, ir lielākā vai mazākā mērā apsēsts ar šo kaislību. Tieši tā traucē viņam nožēlot grēkus Dieva priekšā. Uz lepno neatstās iespaidu ne mūsu zināšanas, ne prāts: viņš uzskata, ka pašam tās ir lielākā mērā nekā citiem cilvēkiem. Uz viņu varēs iedraboties tikai lēnprātība, kas viņam nav nemaz.`

Kādu reizi uz Sārovu aiz ziņķārības atbrauca kāds ģenerālleitnants. Apģērbies lieliskā mundierī, viņš lepojās ar saviem ordeņiem. Apskatot klostera celtnes, ģenerālis jau gribēja atvadīties no klostera, bet satika muižas īpašnieku Alekseju Prokudinu un aprunājās ar viņu. Sarunu biedrs piedāvāja ģenerālim, pirms pamest Sarovu, apciemot lielo starecu Serafimu. Ģenerālis atteicās, bet pēc tam padevās Proskudina uzstājīgajai pierunāšanai.

Kā tikai ciemiņi iegāja cellē, starecs Serafims piecēlās un paklanījās ģenerālim līdz zemei. Tāda pazīstamā askēta lēnprātība pārsteidza ģenerāli. Prokudins, ievērojot, ka viņam nebūtu turpmāk jāpaliek cellē, izgāja un ģenerālis palika ar sirdsskaidro vienatnē. Pēc dažām minūtēm no stareca celles atskanēja raudāšana. Ģenerālis raudāja kā mazs bērns. Pēc pusstundas durvis atvērās un sirdsskaidrais Serafims zem rokas izveda ģenerāli, kurš turpināja raudāt, aizklājot seju ar rokām. Ordeņi un cepure bija atstāti sirdsskaidrā cellē. Klostera nostāsti vēsta, ka it kā ordeņi paši viņam nokrituši sarunas laikā ar starecu. Sirdsskaidrais Serafims, atnesot karavadoņa mantas no celles, ordeņus piestiprināja pie cepures. Vēlāk ģenerālleitnants teica, ka viņš ir pārgājis visu Eiropu, pazīst lielu daudzumu dažāda veida cilvēkus, bet pirmo reizi ir redzējis tādu lēnprātību, ar kādu viņu sagaidīja Sarovas starecs. Tāpat ģenerāli pārsteidza gaišredzība, ar kuru sirdsskaidrais Serafims atklāja viņa priekšā visu viņa dzīvi, neizmetot pašas sleptākās darbības. Brīdī, kad ordeņi nokrita no viņa krūtīm, sirdsskaidrais Serafims teica:

– Tas ir tādēļ, ka saņēmi tos nepamatoti.

Labais lasītāj, pievērs uzmanību: pat lielais starecs sirdsskaidrais Sarovas Serafims sāka palīdzēt cilvēkam viņa glābšanas lietā ar lēnprātīgu paklanīšanos viņa priekšā. Svētais zināja, ka ģenerāli neiespaidos ne brīnumi, ne gaišredzība, ja iepriekš nesavaldīs viņa lepnību. Tikai pēc tam, kad sirdsskaidrais ar lēnprātību uzvarēja ģenerāļa lepnību, viņš iedarbojās uz viņa dvēseli ar savu svētīgo spēku. Ja tā darīja lielais svētais, tad vēl vairāk analoģiski ir jārīkojas mums, kam nav pretdabisku dāvanu. Situācijas, kurās var izmantot lēnpratību, lai pievērstu apkārt mums esošos ļaudis Kristum, mūsu dzīvē ir sastopamas pietiekami.  

Ieroshimūkam Viricas Serafimam bija divas garīgās meitas: staricas Pulhērija un Aleksandra. Viņas saistīja stipra draudzība un viņas dzīvoja vienā mājā. Kādu reizi viena no viņām iegāja veikalā un nostājās rindā pēc produktiem. Viricas iedzīvotāji, zinot par vecenītes slikto veselības stāvokli, palūdza pārdevējai viņu apkalpot bez rindas. Starica iedeva naudu par trīssimt gramiem cukura, kuru viņai uzreiz nosvēra un iedeva. Tajā laikā  pirms viņas stāvošais piedzērušais vīrietis, redzami apvainojies par to, ka viņam lika gaidīt, piegāja pie vecenītes un iespļāva viņai sejā. Visi pircēji ar sašutumu sāka rāt huligānu, bet starica, noslaucīja spļāvienu un mierīgi teica:

• Paldies tev, zeltītais. Tu vienīgais pareizi mani novērtēji, es uz tevi neapvainojos un arī jūs viņu nerājat.

Piedzērušais no tādiem vārdiem apjuka un norāts izgāja no veikala. Starica, atnākot mājās, par notikuso pastāstīja savai draudzenei un stāsta beigās izdvesa:

-Cilvēks iet bojā, vajag glābt!

Pulhērija un Aleksandra, uzsākot gavēni, sāka lūgties par dzērāju. Bet pašas bija tik vājas, ka nav saprotams, kā viņas turējās uz kājām. Pēc dažām dienām dzērāja sieva uzzināja par viņa riebīgo rīcību un piedraudēja viņam:

• Līdz tam laikam, kamēr tu neatvainosies vecenītei, es tevi negribu redzēt, vari mājās nenākt!

 Vīrs patrakoja, bet, redzot sievas stingrību, gāja pie sirmgalvēm. Tās viņu uzņēma laipni, parunājās ar viņu un, uzaicinājušas atnākt vēl, sāka lūgties vēl cītīgāk. Savās lūgšanās viņas lūdza Viricas mūžībā aizgājušajam starecam  Serafimam izglābt dzērāju. Brīnumainā palīdzība no augšas atnaca ļoti ātri. Vīrietis beidza dzert, sāka palīdzēt staricām saimniecībā un iet baznīcā.

Šis gadījums vēlreiz apstiprina patiesību, ka uzsākot kāda grēcinieka labošanu, mums vispirms ir nepieciešams viņam izrādīt lēnprātību un tikai pēc tam iedarboties uz viņu ar vārdu, mīlestību un lūgšanu, kas viņam palīdzēs uzsākt iet pa glābšanās ceļu. Šo garīgo likumsakarību mums jāņem vērā vienmēr, kad mums nākas kontaktēties ar mazticīgiem kristiešiem vai ļaudīm, kuri atrodas ārpus Kristus Baznīcas. 

Pirms pāriet pie nākamās nodaļas, izdarīsim secinājumus no pateiktā.

       –   Kad mūs apvaino un apspiež, tiek pārbaudīta mūsu lēnprātība praksē.

• Mums ir ļoti svarīgi iemācīties panest ārējus aizskārumus. Tieši tie mūsos stiprina sirdsgudrību.
• Daudzi taisnie, lai pilnveidotos lēnprātībā, centās lai viņu tuvumā būtu cilvēks, kurš pastāvīgi viņus apvainotu. Ne visiem mums ir pa spēkam sekot tajā svētajiem, bet vismaz neizvairīsimies no tiem aizskārumiem, kas notiek ar mums ne mūsu vainas dēļ.
• Mums jāmīl visi, kuri mūs apvaino un apspiež. Viņi ir mūsu garīgie ārsti, jo ārstē mūsu dvēseles no ļoti bīstamas slimības- lepnuma.
• Sevišķi glābjoši ir paciest apspiešanu no cilvēkiem, kuri ir jaunāki par mums, ir mūsu pakļautie vai ieņem sabiedrībā zemāku stāvokli salīdzinot ar mūsu sociālo statusu. Šādi aizskārumi dod stipru iedarbību uz dvēseles lēnprātību.
• Kad mēs ilgstoši netiekam pakļauti pazemošanai un apvainojumiem, ir derīgi nodarboties ar pašpazemināšanos cilvēku priekšā. Tikai tajā vajag saglabāt mēra sajūtu, pretējā gadījumā var iegūt lēnprātīgu izskatu un manieres, bet lēnpratīgu dvēseles stāvokli pazaudēt.
• Vienam no garīgajiem stimuliem, kas rosina lēnprātības iegūšanu, ir jābūt izpratnei par to, ka šis tikums ne tikai glābj personīgi mūs, bet tāpat labvēlīgi ietekmē mūsu tuviniekus,

No teoloģijas kandidāta protoireja Vjačeslava Tulupova grāmatas

„Dievības ietērps vai par to, kā iegūt lēnprātību”

Izdevniecība „Erceņģeļa Mihaila dievnams”, 2001 gads.

https://azbyka.ru/odeyanie-bozhestva-o-tom-kak-priobresti-smirenie