Iekšējā pašpazemināšanās – izlaidums № 7, 2018 gada

IEKŠĒJĀ  PAŠPAZEMINĀŠANĀS

Pēc tam, kad mēs iegūstam sirds gudru domāšanas veidu un iemācāmies lēnprātīgu uzvedību, mums ir nepieciešams iziet cauri pašam atbildīgākajam etapam ceļā uz lēnprātības tikuma iegūšanu: caur ārēju pazemināšanos cilvēku priekšā. Tieši šajā etapā tiek pārbaudīta un stiprināta mūsu lēnprātība. Pazīstamais teologs protoirejs Valentīns Svencickis sarunā ar Sergeju Fudeli teica:

• Lūk, mēs mācām par mīlestību un lēnprātību, bet, ja mums autobusā kāds uzkāpj uz kājas, mēs tūlīt pat sākam cilvēku ienīst.

Var visu laiku domāt par savu niecību Dieva priekšā, izskatīties lēnprātīgam un mācēt lēnprātīgi sarunāties ar cilvēkiem, bet patiesībā būt tālu no patiesas lēnprātības, kas tiek kalta tikai ar ārēju pārbaudījumu āmuru. To zinot, daudzi askēti paši centās sevi rūdīt apvainojumu, apmelojumu un spaidu dzirnavās. Tā Maskavas metropolīts Filipps, esot no pazīstamas  bajāru Količevu dzimtas, trīsdesmit gadu vecumā atstāja dienestu cara galmā un slepeni aizgāja uz Solovecas klosteri. Šeit nākamais svētītājs, noslēpjot savu izcelsmi un kārtu, ar centību un sirds vienkāršību izpildīja visu, ko viņam lika darīt. Viņš, skaldīja malku, raka dārzā zemi,  pārnēsāja akmeņus un pat iznesa samazgas. Daudz reižu citi mūki viņu apvainoja un sita viņu, bet inoks Filipps  nekad neieļaunojās un ar prieku pārnesa visu apspiešanu. Kad igumens viņam lika kalpot virtuvē, viņš lēnprātīgi brāļu labā, iekurināja uguni un skaldīja malku.  

 „Kurš ir patiesi lēnprātīgs, – raksta sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks,- tas, esot apvainots, neizrāda savu neapmierinātību  un neko nesaka savai aizstāvībai, bet pieņem apmelojumu kā īstenību, necenšoties cilvēkus pārliecināt, ka viņš ir apmelots, bet lūdz piedošanu. Tu domā par sevi, ka tevī ir lēnprātība. Bet citi paši sevi apsūdz, bet tu, pat citu apsūdzēts, to nepanes un uzskati sevi par lēnprātīgu. Ja gribi uzzināt, vai tu esi lēnprātīgs, tad pārbaudi sevi teiktajā: vai tu neapjūc, kad tevi apvaino?”

Daži taisnie pastāvīgai lēnprātības attīstībai sevī centās vienmēr sev blakus turēt cilvēku, kurš viņus pazemotu.

Staricai Pelagejai Ivanovnai, sirdsskaidrā Serafima Diejevas mūķeņu garīgās audzināšanas pārņēmējai, bija pielikta ļoti skarba paklausībniece- Matrona. Ivanovna, kura bija paņēmusi uz sevi Kristus dēļ ģeķa varoņdarbu, pirmos savas dzīves gadus Diejevā uzvedās ļoti nemierīgi, bija kā neprātīga, skraidīja pa klosteri un meta akmeņus logos. Par to visu Matrona viņu sita tik stipri, ka beigu beigās Diejevas māsas to neizturēja un izprasīja igumenei atbrīvot Matronu no svētlaimīgas uzraudzīšanas. Tad Pelageju Ivanovnu pieskatīja labestīga un lēnprātīga meitene Varvara. Taču šāda nomaiņa nepatika svētlaimīgajai: viņai tika atņemta ārējā pazemošana! Pelageja Ivanovna visadi centās tikt vaļā no lēnprātīgās Varvaras un beigu beigās viņai tas izdevās.

Protams, cilvēkiem, kuri ar grūtībām iztur sīkus apvainojumus, pat nav iespējams saprast, no kurienes smēlās spēkus saviem varoņdarbiem taisnie, līdzīgie Pelagejai Ivanovnai. Šī noslēpuma aizsegu atklāj kāda lēnprātīga stareca stāsts, kurš kādreiz tika pakļauts sodam un negodam. Kauna ciešanas laikā „pēkšņi es sajutu,- atcerējās starecs,- visā manā ķermenī bija liels karstums un kaut kāds vārdos neizsakāms pamirums, pēc kā pēkšņi sirdī iedegās vēlēšanās saņemt visas tautas nosodījumu un sodu no bendes pilsētas laukumā savu grēku dēļ. Uz sejas parādījās iesārtums; neaprakstāms prieks un saldums visu mani apņēma, no tā es divas nedēļas biju sajūsmā, it kā ārpus sevis. Tad es ar skaidrību un precīzi sapratu, ka svētā lēnprātība ir mokās, savienojumā ar Dievišķo mīlestību un nevarēju piesātināties ne ar kādiem nāves sodiem.  Mocekļi pieņēma smagus nāves sodus kā dāvanas, kā vēsu atspirdzinājumu, kas apmierina viņos iedegušos vēlmi pēc lēnprātības. Lēnprātība ir neizskaidrojama Dieva svētība, nesaprotami sasniedzamam tikai ar dvēseles garīgu sajūtu”.

Vēlme saņemt ārējus pāridarījumus taisnajiem bija tik liela, ka viņi deva tiem priekšroku attiecībā pret pasaules priekiem un baudām.

Kādu reizi Perejaslavļas bīskaps Silvestrs  izstāstīja kņazam Potemkinam par augsti garīgo stareca  ieromūka Kleopas dzīvi. Gaišais kņazs, vēloties viņu redzēt, aizsūtīja pēc askēta savu karieti. Pēc neilga laika starp mūku un slaveno augstmani notika saruna. Kleopa ļoti patika Potemkinam. Gaišība pat vēlējās iepazīstināt viņu ar valdnieci imperatori, taču satrecs uzskatīja par labāku ātrāk doties uz savu Ievešanas klosteri.  Pa ceļam  uzbruka zaldāts un nežēlīgi viņu piekāva. Oficieris, kuru Kleopa pazina, to redzēja un gribēja zaldātu sodīt, bet starecs viņu pierunāja:

• Neaiztieciet zaldātu- Dievs pavēlēja! Kleopa, nelielies! Brauci karietē! Biji galmā!  

 Pieredzējušais garīgais tēvs, starecs Kleopa uzmanīgi sekoja sava klostera iemītnieku garīgajam stāvoklim un darīja visu, kas nepieciešams, lai atrisinātu viņu iekšējās problēmas. Kādu reizi kāds paklausībnieks paziņoja, ka piedzīvojis brīnišķīgu redzējumu. Tēvs Kleopa lika citiem mūkiem viņu sarāt. Paklausībnieks, nespējot izturēt noniecināšanu, samulsa, atnāca pie stareca un teica:

• Es nevaru dzīvot: mani apvaino!
• Kā gan tu saki, ka esi redzējis redzējumu, bet nespēj izturēt?- jautāja starecs. – Tu, brāli, liekas esi apmānā. Likt zem galvas akmeni, gavēt, gulēt uz kailas zemes- tas ir tukši. „Iemācieties no Manis, jo esmu sirdī kautrs un lēnpratīgs”- teica Dievs, bet brīnumi un parādības- tas nav obligāti.

Līdzīgā veidā ieroshimūks Optinas Ļevs mācīja savus mācekļus, kuri dažreiz iekrita sajūsminātā sapņainībā.   

Optinā bija kāds brālis, kurš bieži uzmācās tēvam Ļevamar lūgumu atļaut viņam nēsāt važas. Starecs, kurš prsonīgi bija noņēmis važas no daudziem saviem garīgajiem bērniem, ilgu laiku skaidroja brālim, ka glābšana nav važās. Beidzot, vēloties viņu pārmācīt, tēvs Ļevs pasauca klostera kalēju un teica viņam: „Kad pie tevis atnāks tāds brālis un lūgs uztaisīt viņam važas, iedod viņam labu pļauku”.

Pēc neilga laika brālis kārtējo reizi uzmācās tēvam Ļevam un sadzirdēja no viņa:

• Nu ej, ej pie kalēja, palūdz viņam uztaisīt tev važas.

Brālis ar prieku aizskrēja pie kalēja un vērsās pie viņa:

• Baķuška svētīja tev uztaisīt man važas.
• Kādas tev važas?- noteica darbā aizņemtais kalējs un ar stipru roku iedeva pļauku sapņotājam. Nesagaidot tādu lietas virzību, brālis nespēja paciest apvainojumu un no savas puses atbildēja kalējam ar to pašu, pēc tam abi gāja uz tiesu pie stareca. Kalējam tūlīt pat tika piedots. Bet brālim, kurš vēlējās nēsāt važas, starecs teica:
• Kur tu lien nēsat važas, ka pat vienu pļauku nevari paciest!

Stareci, nomierinot savus paklausībniekus ar ārēju aizskārumu, centās viņiem parādīt visu kritušās cilvēces dabas samaitātību. Viņi praksē atvēra viņu skatienam gribas vājumu, saprāta tuvredzību un sirds kaislīgumu. Stareci uzlika sev uzdevumu pārliecināt savus bērnus neņemt pirms laika garīgus varoņdarbus, kas pārsniedz viņu spēkus, bet precīzi izpildīt Evaņģēliju baušļus. Viņi zināja, ka šķietamie panākumi lielajā  garīgajās nodarbēs var iesviest nenorūdītās mācekļu dvēseles lepnībā, kur iešana Kristus baušļu ceļos obligāti novedīs vinus pie lēnprātības. Svētlaimīgi ir tie, kuri apgūst  starecu pamācības! Taču vienmēr ir bijuši ļaudis, par kuriem ir sastādīta paruna: „Ko nevar celt, to nevar nest”.

Optinas tuksneša filiālē divdesmit piecus gadus dzīvoja paklausībnieks Stefans. Viņš bija nācis no bagātas Kurskas tirgotāju dzimtas. Pasaulē viņam bija pieklājīgs kapitāls un divstāvu māja. Iestājoties klosterī vēl pavisam jaunam, Stefans daudzu paklausībnieka gadu gaitā bija ieguvis brāļu cieņu un bija pat pietuvināts starecam Ambrosijam. Mīlot garīgo lasāmvielu, viņš īpaši aizrāvās ar svētītāja Jāņa Zeltamutes darbu studēšanu. Sastādījis no svētā darbiem izteicienu apkopojumu, Stefans izdeva to par saviem līdzekļiem bez klostera priekšniecības svētības. Tas, protams, no paklausībnieka puses bija Optinas noteikumu pārkāpums, jo klosterī lēnprātība brāļiem tika mācīta, atmetot visā savu gribu un pilnībā paklausot stareciem. Tādēļ Stefana paša gribas rīcība nepalika nepamanīta. Klostera priekšnieks  arhimandrīts Isakijs pasauca pie sevis paklausībnieku un, norādot uz jaunizdoto grāmatu, pajautāja viņam:

• Kas tas ir?- Mans.- Bet kur tu dzīvo? –Filiālē.- Es zinu, ka filiālē. Pie kā tu saņēmi svētību izdot?
• Pats izdevu,- atbildēja Stefans. –Nu, ja „pats”, tad lai pie mums pēc tavas grāmatas pat nesmaržo. Saprati? Ej!- stingri teica tēvs Isakijs.

Stefans tik ļoti sadusmojās uz priekšnieku par  rājienu, ka pat nepateica par savām dusmām garīgajam tēvam. Kad pienāca laiks iesvētīt paklausībnieku mūku kārtā, klostera priekšniecība nolēma dēļ pašapzinīguma nesteigties ietērpt Stefanu mantijā. Taču arī tas viņu neapskaidroja. Viņš vēl vairāk apvainojās un pameta klosteri, ne par ko neuzskatot savu divdesmitpiecgadīgo varoņdarbu. Stefans apmetās savā dzimtenē savā lielajā mājā kurā pēc pieciem gadiem nomira.

Šis piemērs uzskatāmi ilustrē to patiesību, ka apvainojuma iedarbība uz mums nav atkarīga no apvainojuma rakstura vai apvainotāja ļaunuma pakāpes, bet no mūsu garīgā noskaņojuma. Pievērsiet uzmanību: arhimandrīts Isakijs nepavisam neapvainoja Stefanu, bet izteica viņam stingru rājienu viņa paša labā. Taču reakcija nepavisam nebija paklausīga.

Ja mēs ārēju aizskārumu laikā pazaudējam pacietību, tad parādam savu garīgo vājumu. Šajā brīdī no mūsu sirds paceļas tās dziļumos esošā lepnība. Ja mēs patiesi sevi uzskatām par pašiem grēcīgākajiem un sliktākajiem Dieva kalpiem, tad aizskārumi un apvainojumi mūs nevar apbēdināt. Tieši otrādi, tie atnes mums prieku, jo pateicoties tiem notiek grēku attīrīšana un mūsu trūkumu labošana.

 „Kurš ienīst apkaunojumu, ienīst lēnprātību”

Abba Dorofejs rakstīja: „Tici, ka apkaunojums un ievainojums ir zāles, kas arstē tavas dvēseles lepnību, lūdzies par tiem, kuri tevi apvaino kā par tavas dvēseles ārstiem, esot pārliecināts, ka, tas, kurš ienīst apkaunojumu, ienīst lēnprātību, kurš bēg no viņa apvainotājiem, tas bēg no lēnības”.

Vērtīga pamācība. Ja mēs ieklausīsimies šajos vārdos, tad visus mūsu nedraugus, apvainotājus un atmaskotājus uztversim kā labākos draugus. Taču nelaime ir tajā, ka mēs, panesot apvainojumus ar pacietību, bieži sirds dziļumos izjūtam nepatiku pret apvainotājiem. Tādēļ svētie starci, labi zinot kritušās cilvēciskās būtības psiholoģiju, vienmēr uzmanīgi un gudri apvainoja savus garīgos bērnus. Kādu reizi sirdsskaidrais Karagandas Sebastians, sarunājoties par cilvēku tikumiem, teica: „Šos cilvēkus nevar aiztikt, viņi lepnības dēļ nepanesīs ne aizrādījumu, ne rājienu. Bet citus, pēc viņu lēnprātības, var”.

Dažreiz starecs citu klātbūtnē pārmeta kādam no saviem lēnprātīgajiem mācekļiem, lai pamācītu tos, kuriem nevar tieši pateikt par pārkāpumiem un trūkumiem. Tādus viņš pats neatmaskoja un citiem neatļāva, bet gaidīja, pacieta un lūdzās, kamēr cilvēks pats nevērsās pie Dieva un garīgā tēva ar grēku nožēlu.  

Bija gadījumi, kad sirdskaidrais Sebastians lika vecākajiem lūgt piedošanu jaunākajiem, apvainotos nomierināja, bet apvainotājus aizstāvēja. Viņa pieredzējušie mācekļi priecājās par šīm lēnprātības stundām, saprotot, ka visās starecs darbībās slēpjas garīga gudrība.

 „Kurš ar prieku var paciest apvainojumu,- rakstīja sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks,- pat, ja uz rokas ir līdzekļi to novirzīt, tas ir saņēmis iepriecinājumu no Dieva ticības Viņam dēļ. Un kurš ar sirds gudrību pacieš pret viņu vērstās apsūdzības, tas ir sasniedzis pilnību, par viņu brīnās eņģeļi. Jo nav cita tikuma tik augsta un grūta”.

To zinot, stareci caur aizskārumiem veda savus garā stipros mācekļus uz pilnību, tai pašā laikā sargājot vajākos.

Vadot savu garīgo bērnu dzīves, Belgradas starecs shiarhimandrīts  Grigorijs mīlēja dot pazemības stundas. Parāja citu klātbūtnē par grēkiem, ko cilvēks nav izdarījis un skatās uz reakciju-apvainosies vai nē? Starecs mācīja: „Lēnprātība- visu tikumu pamats. Kad vārpa ir tukša, mētājas uz visām pusēm, bet, kad piepildīts ar graudiem, noliecas un vētras viņu vairs nebaida. Tā arī cilvēks: tukšs  mētājas šurpu turpu, bet lēnprātīgs visos pārbaudījumos nevar savainoties”. Daudzi no tiem, kuri ir izgājuši shiarhimandrīta  Grigorija skolu, vēlāk ir kļuvuši par igumeniem,  arhimandrītiem un bīskapiem.

Ja mēs cenšamies iegūt lēnprātību, mums visu laiku jālūdz Dievam palīdzība. Taču ir jāatceras abba Dorofeja pamācība: „Katram, kurš lūdz Dievu : „Kungs, dod man lēnprātību,”- , jāsaprot, ka viņš lūdz Dievu, lai Viņš atsūta kādu apvainotāju. Tātad, ja kāds viņu apvaino, tad arī viņam pašam sevi jāpazemina un domās sevi jānonievā, lai tajā laikā, kad cits ierobežo viņu no ārpuses, viņš pats sevi samierina no iekšpuses”. Tādu ārējās pazemināšanas savienojumu ar iekšējo pašpazemināšanos var atrast sirdsskaidrā Optinas Makārija dzīvesstāstā.

Optinas tuksneša priekšnieks arhimandrīts Mozus kādu reizi pajautāja sterecam ieroshimūkam Makarijam paņemt savai garīgai vadībai jauniesvētītos mūkus. Tēvs Makarijs priekšnieka lūgumu uztvēra kā pavēli un atbildēja paklanoties. Pēc tam viņš gāja pie sava garīgā tēva ieroshimūka Ļeva, kurš atradās kā vienmēr daudzu garīgo bērnu ielenkumā un pazemīgi pastāstīja  viņam par savu sarunu ar priekšnieku.

• Kādēļ tu piekriti?- ar nobriedušu bardzību pajautāja tēvs Makarijs.
• Jā, gandrīz piekritu, jeb labāk teikt, nevarēju atteikt,- atbildēja tēvs Makarijs.
• Jā, tas ir raksturīgi tavai lepnībai,- teica ieroshimūks Ļevs, bet pēc tam, pieņēmis bargu izskatu, sāka skaļi cilvēku klātbūtnē pārmest savam pazīstamajam garīgajam dēlam.
• Tēvs Makarijs stāvēja ar noliektu galvu, pazemīgi klanījās un periodiski atkārtoja:
• -Vainīgs, piedodiet Dieva dēļ, baķuška!

Visi klātesošie ar dievbijīgu apbrīnu kādu laiku novēroja, kā viens liels starecs pazemo otru ne mazāk lielu starecu. Kad tēvs Ļevs apklusa, starecs Makarijs, paklanoties viņam līdz zemei kautrīgi izdvesa:

• Piedodiet, baķuška. Svētījiet atteikties?
• – Kā atteikties? Pats uzprasījies un tagad atteikties. Nē, tagad nevar atteikties, darbs ir izdarīts,- teica tēvs Ļevs, kurš netaisījās atņemt jaunajiem mūkiem pieredzējušu garīgo tēvu, tikai izmantojot gadījumu, lai parādītu saviem garīgajiem bērniem patiesas pazemības piemēru.

Kā saņemt pazemojumus no jaunākajiem un padotajiem? Audzinot pazemību citos, svētie personiskajai pilnveidošanai nepalaida garām iespējas arī pašiem saņemt pazemojumus no saviem paklausībniekiem un mācekļiem.

Kādu reizi Zosimas tuksnesī ieroshimūks Aleksejs, visā Krievijā pazīstams garīgais tēvs, sarunājas ar atbraukušu studentu no Garīgās Akadēmijas. Stareca celles palīgs tēvs Makārijs notīrījis patvāri, to pielēja, aizdedzināja un teica:

• Es iešu pēc ūdens, bet jūs, baķuška, skatieties, lai patvāris neaizietu.

Starecs Aleksijs sarunas laikā ar studentu aizmirsa par patvāri un tas no stipras vārīšanās viss applūda. Tēvs Makarijs, atgriezies ar ūdeni, ar pārmetumu pateica:

• Baķuška, pat to nevarējāt izpildīt! Tagad visi mani pūliņi ir velti, bet es pus dienas tīrīju patvāri!

Sadzirdot celles palīga pārmetumu, starecs Aleksijs nokrita pie viņa kājām un sāka lūgt piedošanu:

• Piedod man, tēvs Makarij, es izdarīju slikti.

Neskatoties uz pazīstama stareca nožēlu, tēvs Makarijs vēl ilgi rūga.

Izrādot uzmanību un cieņu ļaudīm, kuri daudz kur ir mums līdzīgi vai kuri ieņem sabiedrībā augstāku stāvokli par mums, mēs vairāk izpildām savu pienākumu nevis izrādām lēnprātību.Patiesa sirds lēnprātība atklājas tad, kad mēs pēc svētītāja Jāņa Zeltamutes vārdiem  „ piekāpjamies tiem, kuri acīm redzami ir zemāk par mums, un dodam priekšroku tiem, kuri tiek uzskatīti par sliktākiem. Taču, ja mēs būsim apdomīgi, tad neuzskatīsim nevienu par zemāku, bet visiem cilvēkiem dosim priekšroku attiecībā pret sevi. Tieši tajā ir sirds gudrība , ka tas, kuram ir ar ko būt pārākam, pazemo, pazemina sevi un uzvedas pieticīgi. Tieši tad viņš nonāk patiesā  augstumā pēc Dieva apsolījuma, Kurš saka: „ sevi pazeminošais paaugstināsies”.
Kādu reizi vadīt kopīgo dievkalpojumu Svētās Trejādības Kijevas alu Lavras baznīcā bija nozīmēts starecs igumens Agapits. Uz dievnamu viņš atnāca kopā ar saviem līdzkalpotājiem noteiktā laikā. Kāds svētkalpotājs kaut kāda iemesla dēļ neieradās. Viņš bija ieromūks, kurš pēc iesvētīšanas kādu laiku atradās tēva Agapita garīgā vadībā. Tagad viņš ieņēma amatu klostera administrācijā. Nesagaidījuši ieromūku, dievkalpojumu sāka bez viņa. Pēc kāda laika ieromūks tomēr ieradās dievnamā un ļoti apvainojās par to, ka viņu nesagaidīja. Pie tam igumenam Agapitam viņš izteica diezgan rupju rājienu. Redzot ieromūka dusmas un nemaz nerunājot pretī, starecs paklanījās viņam līdz zemei un lēnprātīgi lūdza piedošanu.

Starecs Agapits varēja viegli izturēt nekaunīgo ieromūka uzvedību tādēļ, ka, ne skatoties uz savu kārtu, nopelniem un vecumu, uzskatīja viņu visās jomās par labāku par sevi. Ja mēs ne tikai domās, bet ar visu savu būtību noticēsim, ka citi cilvēki ir par mums labāki, tad nekad neapvainosimies par jebkādiem apvainojumiem no viņu puses. Mēs tuvākajos redzēsim visupirms Dieva tēlu un līdzību, bet nesalīdzināsim mūsu un viņu stāvokli sabiedrībā.

19. gadsimtā Atona kalnā dzīvoja ieromūks Aņikita, pasaulē kņazs Širinskis- Šafmatovs. Atstājis Krievijā savas senās dzimtas slavu un augsto stāvokli sabiedrībā, viņš glāba savu dvēseli Dievmātes zemes valstībā. Kādu reizi, veicot svētceļojumu pa jūru, starecs Aņikita nolēma nakšņot klosterī Patmosa salā. Pametot kuģi, viņš palūdza savam paklausībniekam Ņikitam, kurš palika uz kuģa, no rīta tā agrāk atnest smēri. Nakts pagāja mierīgi. No rīta Ņikita neatnāca. Tuvojās pusdienas laiks un bijušais kņazs sāka paust neizpratni par paklausībnieka neierašanos. Pēs ilgāka laika Ņikita beidzot parādījās. Paņemot no viņa smēri, starecs Anikita atzīmēja:

 – Kā tu nebaidies Dieva, brāli: redzi, es tev teicu smēri atnest rītausmā, bet kad tu ierodies?

– Tev nekādi nevar izpatikt!- aizvainots izkliedza pakalpnieks, bet nepaspēja viņš pateikt vēl kaut ko, kad tevs Aņikita krita viņa priekšā pie zemes un izdvesa:

– Piedod man Dieva dēļ. Es tevi, brāli, esmu aizvainojis!

Stareca lēnprātība pārsteidza Ņikitu un arī viņš metās pie stareca kājām. Cits paklausībnieks, kurš bija klāt šajā scēnā, nākamais shimņiks Gerontijs atcerējās, ka notiekošais tik lielā mērā viņu aizkustināja, ka arī viņs metās pie tēva Aņikitas kājām un pārklājās ar asarām, nesaprotot par ko raud kā bērns un kāpēc guļ pie vecajām kājām. 

Kristietis, kurš savaldīs savu sirdi, pārstāj vērtēt savu stāvokli citu ļaužu vidū un vairs nepievērš uzmanību viņu rupjībai, uzbrukumiem un apmelojumiem. Tāds cilvēks redz tikai sevi un, brīnoties par savu zemiskumu, nodarbojas ar sevis labošanu.

No teoloģijas kandidāta protoireja Vjačeslava Tulupova grāmatas

„Dievības ietērps vai par to, kā iegūt lēnprātību”

Izdevniecība „Erceņģeļa Mihaila dievnams”, 2001 gads.

https://azbyka.ru/odeyanie-bozhestva-o-tom-kak-priobresti-smirenie