Iekšējā pašpazemināšanās – izlaidums № 5, 2018 gada

Iekšējā pašpazemināšanās

Lēnprātības jūtas atrodas cilvēka sirdī, bet dzimst tās no sirdsgudra prāta stāvokļa. Ja mēs gribam kļūt par lēnprātīgiem kristiešiem, mums kopā ar sava vājuma apziņu nepieciešams iegūt pareizu skatu uz cilvēkiem un uz mūsu attiecībām ar viņiem. Lēnprātība tuvinieku priekšā domu jomā pakāpeniski novedīs mūs līdz lēnprātībai praksē. Tādēļ, lai uzzinātu, kādā ceļā ir iegūstama lēnpratība cilvēku priekšā, vislabāk iepazīties ar svēto pieredzi.

Tā sirdsskaidro Gregoriju Sinaītu, kurš ir nācis no bagātas un pazīstamas ģimenes, klosterī nozīmēja darbam virtuvē. Vairāk nekā trīs gadus viņš strādāja brāļu labā un visu šo laiku domāja, ka kalpo nevis cilvēkiem, bet eņģeļiem. Virtuvi svētais uzskatīja par Dieva svētnīcu un altāri. 

Sirdsskaidrā Grigorija lēnprātība cilvēku priekšā pamatojas uz viņa mīlestību pret cilvēkiem. Cilvēks, kurš ir mīlestības piepildīts, patiesi uzskata sevi sliktāku par visiem. Ar šādu viedokli par sevi, lēnprātīgais kristietis vienmēr ir gatavs pakalpot saviem tuvākajiem, pat ja šie pakalpojumi attiecas uz mazsvarīgu, apkalpojošās sfēras darbību.

Mīlestība uz cilvēkiem, kas ir lēnprātības caurausta, attiecas uz visiem cilvēkiem neskatoties uz viņu dažādajiem  uzskatiem, nacionalitātēm, dzīves veidiem un stāvokli sabiedrībā. Lēnprātīgs kristietis mīl pat acīmredzamus grēciniekus, uzskatot, ka viņu nelikumību iemesls sakņojas ne viņos pašos, bet dēmonos, kuri ir apmānījuši vājās dvēseles.

Starecs Mozus, atstājot vientulību Rostovas mežos, apmetās Optinas pustinkā, kur drīz kļuva par priekšnieku. Daudzus gadus vēlāk atklātā sarunā viņam pajautāja, kā viņš jutās, atrodoties meža klusuma vietā saimniecisko rūpju juceklī un starp dažāda ranga ļaudīm. Pasmaidot starecs atbildēja, ka tad visvairāk centās uz visiem skatīties ar labām un tīrām acīm, bet pret laicīgām būtnēm, kuras viņu apmeklēja, izturējās kā pret svētajiem, sirdsskaidrajiem un taisnajiem, domās pazeminot sevi viņu priekšā. 

Atdarinot sirdsskaidro Mozu, arī mums jāskatās uz katru cilvēku kā uz brīnišķīgu Dieva radību, kura ir rotāta ar Viņa tēlu un paredzēta dievlīdzībai. Mums ir nepieciešams, pēc sirdsskaidrā Mozus piemēra, visus cilvēkus uzskatīt par mīļiem Dieva bērniem un, ar viņiem kontaktējoties, sevi pašus iekšēji pazemināt, atceroties personiskos grēkus, vājības un kaislības. Katrs cilvēks ir jācenšas atzīt augstāku par sevi gan talantu, gan tikumu ziņā. Ja mēs tā darīsim ar visu uzcītību, tad neievērosim mūsu tuvākajiem nekādus trūkumus, kas dažreiz patiešām aptumšo viņos Dieva tēlu.

Ciešot no smagas slimības, neilgi pirms nāves shiarhimandrīts Mozus sarunā ar kādu savu garīgo draugu teica:

• Citi var būt tikai domā, ka ir sliktāki par citiem, bet es piecdesmit septiņu mūka pieredzes gadu rezultātā patiešām esmu izpratis, ka esmu vissliktākais.

Līdzīgas domas par sevi bija visiem svētajiem. Tā ieroshimūks Nektārijs, pēdējais kopībā izvēlētais Optinas starecs, esot gara nesošs garīgais tēvs daudzskaitlīgam ganāmpulkam, vienmēr ar lēnprātību teica par sevi:

• Es esmu iesācējs, es mācos, es esmu pazaudējis jebkādu jēgu… Es esmu visvecākais klosterī pēc gadiem, šeit nodzīvojis vairāk kā piecdesmit gadus, bet vismazākais pēc tikumiem. Es esmu skudra, lienu pa zemi un redzu visas bedres un rievas, bet brāļi ļoti augstu līdz mākoņiem paceļas.

Taisnie nenodarbojās ar izpēti, vai tas vai cits cilvēks ir cienīgs saņemt cieņu. Viņi nepievērsa uzmanību daudzajiem acīm redzamajiem citu trūkumiem. Viņu doma bija piekalta tikai tam, lai nekādā gadījumā neaizmirstu, ka katrs cilvēks ir Dieva tēls un ka visus mūsu darbus attiecībā pret tuvāko Kristus uztver tā, it kā tie būtu veikti Pašam Kristum.

Mums jāatceras, ka mūsu vēlēšanās neievērot citu grēkus un trūkumus ir tikai labs nodoms, bet tas vēl ir tālu no patiesas lēnprātības. Kad kristietis sasniegs pilnību šajā tikumā, viņš vispār neredzēs trūkumus citos cilvēkos, jo viņa acu priekšā stāvēs tikai paša grēki. Tieši tādu cilvēku, piepildītu ar patiesu sirds gudrību, gadījās savā dzīves ceļā satikt  sirdsskaidrajam Antonijam Lielajam.

Kādu reizi, lūdzoties savā cellē, viņš sadzirdēja balsi no augšas:

• Antonij! Tu vēl neesi sasniedzis ādu meistara mēru, kurš dzīvo Aleksandrijā.

Vēloties redzēt cilvēku, kurš ir sasniedzis garīgu pilnību, sirdsskaidrais piecelās agri no rīta, paņēma ceļa spieķi un steidzās uz Aleksandriju. Kad viņš atrada lielajā pilsētā norādīto ādu meistaru, tas ļoti izbrīnījās, ieraugot pie sevis ciemos pazīstamo askētu. Vēl vairāk meistars izbrīnījās par lielā stareca vārdiem, kurš palūdza viņu pastāstīt par garīgajiem varoņdarbiem. Ādu meistars teica:

• Es nezinu par sevi, ka es kaut kad un kaut ko labu būtu izdarījis. Šī iemesla dēļ, rītā ceļoties no gultas, pirms eju uz darbu, pats sev saku: „Visi šīs pilsētas iedzīvotāji no maza līdz lielam ieies Debesu valstībā savu tikumu dēļ, bet es viens ieiešu mūžīgās mokās par saviem grēkiem.” Šos pašus vārdus es atkārtoju savā sirdī, pirms eju gulēt.

Dzirdot ādu meistara atzīšanos, sirdsskaidrais Antonijs izdvesa:

• Patiesi, mans dēls, tu esi kā izcils juvelieris, mierīgi sēžot savās mājās, esi ieguvis Debesu valstību. Kaut arī es visu dzīvi pavadu tuksnesī, bet garīgu saprātu neesmu ieguvis, neesmu sasniedzis apziņas mēru, ko tu paud savos vārdos.

Cilvēks, kurš ir svešs kristīgai lēnprātībai, var padomāt, ka pastāvīga sevis pazemināšana var novest dvēseli līdz grūtsirdībai vai pat līdz izmisumam, bet tas, protams, nav tā. Dievs dod Saviem kalpiem baudīt viņu garīgo darbu augļus jau zemes dzīvē.

Svētītājs Ignātijs (Brančaņinovs) atcerējās, ka jaunībā, esot paklausībniekam, kādu reizi iznēsāja ēdienu klostera ēdamzālē un, noliekot bļodu uz galda, pie kura sēdēja citi paklausībnieki, domās teica: „Pieņemiet no manis, Dieva kalpi, šo niecīgo kalpošanu”. Pēkšņi viņa sirdi piepildīja tāds prieks, ka viņš pat sagrīļojās. Svētīgo dvēseles stāvokli jaunais askēts sajuta pēc tam apmēram mēnesi. Citu reizi nākamais bīskaps iegāja prosforu ceptuvē un ar iekšēju sevis pazemināšanu ļoti zemu paklanījās tur strādājošiem brāļiem. Negaidot svētība ar tādu spēku skāra viņa dvēseli, ka viņš miesīgi zaudēja spēku un viņam nekavējoties nācās iet uz celli un likties gultā.

Sevis pazemināšana parbaudījumos

Sirdsskaidrais Optinas Ambrosijs stāstīja, ka kādu reizi imperators Nokolajs pirmais atbrauca uz cietumu un sāka iztaujāt arestantus par kādiem noziegumiem katrs no viņiem ir notiesāts. Visi arestētie centās pārliecināt valdnieku par savu nevainību un runāja par netaisnīgu ievietošanu cietumā. Tad imperators piegāja pie vēl viena no viņiem un pajautāja:

• Un tu par ko esi šeit?
• Par saviem lieliem grēkiem! Man pat cietums ir par maz,- ar salauztu sirdi atbildēja arestētais.

Imperators Nikolajs pirmais pabrīnijās par ieslodzītā vārdiem un, pagriezies pret amatpersonām, pavēlēja:

• Tūlīt pat atbrīvojiet viņu.

Mūsu sirdsgudrā attieksme pret cilvēkiem tiek pakļauta pārbaudījumiem, kad mēs no viņiem ciešam bēdas un pārbaudījumus. Var pārliecinoši sevi uzskatīt par vissliktāko mierīga gara stāvoklī, bet bēdās mums tas izdodas daudz grūtāk. Te balsi paceļ pasattaisnošanās, un mēs metamies meklēt vainīgos mūsu spaidos. Lai sirds gudrība mūs nepamestu pārbaudījumos, nepārtraukti ir jānodarbojas ar sevis pazemināšanu.

Kas ir sevis pazemināšana?

Sevis pazemināšana- tā ir iekšēja sevis apsūdzēšana grēcīgumā un nederīgumā. Nodarbojoties ar sevis apsūdzēšanu, mums jāredz savu grēku, pārbaudījumu un bēdu iemesli sevī pašos, bet ne citos cilvēkos vai ārējos apstākļos. Sevis pazemināšana ir vardarbība pār mūsu sabojāto būtību, jo, mums esot uz zemes kritušā stāvoklī, ir raksturīgi sevi uzskatīt par pareiziem un pierādīt savu taisnību ar visādām viltībām. Tai pašā laikā sevis apsūdzēšana kalpo par līdzekli mūsu kritušās dabas izlabošanai. Kā iemācīties pareizi sevi apsūdzēt? Vērsīsimies pie pazīstamu askētu svētīgās pieredzes.

Ieroshimūks Antonijs, Kijevas Alu Lavras iemītnieks, jaunībā bija paklausībnieks Optinas klosterī un stereca Ļeva garīgais dēls. Ir saglabājušās viņa atmiņas par to, kā sirdskaidrais Ļevs mācīja viņam pašapsūdzību un cīņu ar pašattaisnošanos.

Gadījās, ka jauns paklausībnieks sastrīdējās ar kādu un pārliecināja pats sevi, ka taisnība pilnībā ir viņam. Taču sirdsapziņa viņu ēda un viņš gāja pie stareca pastāstīt par notikušo. Tēvs uzmanīgi klausījās, dažreiz pat atzinīgi pamāja. Paklausībnieks kļuva drošāks un jau bez kādiem ierobežojumiem sāka sevi attaisnot. Tad starecs viņu pārtrauc un teica:

• Labi, tātad tev ir taisnība, bet viņš ir vainīgs. Tad mēs ar tevi esam kviti: tu tagad esi taisnais un tev tagad gar mani nav nekādas daļas. Ej ar Dievu- tu esi glābts. Bet mani atstāj, jo mans uzdevums izmantot darbu un laiku grēciniekiem. Ej, ej ar savu taisnumu, bet mums, grēciniekiem, netraucē.

Lai izlabotu lietu un atgrieztu sev stareca labvēlību, jaunais cilvēks sāka vēl vairāk sevi attaisnot un pierādīt, ka tēvs viņu nav tā sapratis. Bet atbildē dzirdēja stareca vārdus:

• Tātad tu esi vēl taisnāks. Ej, nu ej, aiz durvīm gaida grēcinieki, bet tu viņiem traucē.

Paklausībnieks iznāk no sirdsskaidrā, jūtot sevi kā sasietu gan kājās, gan rokās. Iet uz savu celli, lai nomierinātos, bet tur, tieši pretēji, skumjas satriec viņa sirdi ar vēl lielāku spēku. Viņš atgriežas pie stareca un cenšas paskaidrot viņam, ka nav pelnījis savas morālās ciešanas. Tēvs Ļevs piekrīt, ka viņš cieš nevainīgs, un atkal izvada viņu no celles. Vizītes ar šādiem rezultātiem turpināsies līdz brīdim, kad paklausībnieks apzināsies savu vainu un sāks apsūdzēt sevi pašu. Tad arī starecs Ļevs pārvēršas no nepielūdzama tiesneša pašā maigākajā, bērnus mīlošākajā mātē.

Optinas klostera priekšniekam arhimandrītam Mozum, atšķirībā no sava līdzgaitnieka stareca Ļeva, bija citāds raksturs un viņš darbojās ar citādām metodēm. Mērķis starecam Mozum bija tāds pat kā sirdsskaidrajam Ļevam: noteikti iemācīt katram mūkam pašapsūdzību. Kādu reizi, apstaigājot klosteri, viņš piegāja pie brāļiem, kuri mazgāja gurķus, kas bija savākti sālīšanai. Vēršoties pie vecākā no viņiem, tēvs Mozus teica:

• Gurķi liekas ir pamazi?
• Nē, tēvs, gurķi ir labi, pašā laikā noņemti,- atbildēja mūks.

Pēc neilga laika, tiekoties ar viņu, arhimandrīts atkal atkārtoja, ka gurķi, liekas, bija sīki. Dārznieks atkal sāka attaisnoties un pierādīt, ka gurķi ir ļoti labi. Divu nedēļu laikā arhimandrīts vairākas reizes kautrīgi teica mūkam savu  viedokli par gurķiem, tā, ka tas sāka par to noskumt un, beidzot, nolēma izskaidroties ar starecu. Atnāca pie viņa un teica:

• Tēvs, jūs man par gurķiem teicāt vairākas reizes, ka tie ir sīki, bet es jums runāju pretī, piedodiet Dieva dēļ.
• Tikai to es, brāli, gaidīju,- tieca arhimandrīts Mozus mūkam, kurš beidzot sevi apsūdzēja. Pēc tam starecs, neatgādinot par gurķiem, nomierināja dārznieku un atlaida viņu ar mieru.

Ponomarevs Radions Ņikitas dēls, mūku kārtā Ilarions, iestājās paklausībnieku skaitā Optinas klosterī gados, kad to vadīja arhimandrīts Mozus. Viņš praksē apguva garīgās dzīves lielo Optinas starecu mācību stundas un pēc tam pats kļuva par klostera filiāles priekšnieku un klostera garīgo tēvu.

Sirdsskaidrais starecs Ilarions mācīja jaunākos vecākajiem izrādīt cieņu, izbēgt pretī runāšanu un ne pret vienu nebūt nekaunīgam.Viņš ieteica nerunāt pretī vecākajiem pat tad, ja viņi, kā liekas, izsaka netaisnu aizrādījumu. Šajā gadījumā paskaidrojumu vietā noderīgāk ir tikai pateikt: „Piedodiet Dieva dēļ”. No tādas uzvedības mēs neko nezaudēsim citu acīs, tieši pretēji- iegūsim. Dvēseles glābšanai noderīgāk apzināties sevi visā par vainīgu un no visiem kā pēdējo, nevis sevi attaisnot, tas nāk no lepnības. Lepniem Dievs pretojas, lēnprātīgiem dod svētību. Jāsaprot, ka, ja mums pat ir taisnība un vai neesam tik vainīgi, kā domā priekšnieks, tomēr Dieva priekšā, līdzīgi visiem cilvēkiem, esam vainīgi daudzos grēkos. Dievs attaisno tikai tos, kuri sirdī sevi sajūt kā lielus grēciniekus.

Borisagļeba klosterī, kas atrodas Rostovas tuvumā, dzīvoja sirdsskaidrais Irinarhs. Daži nekrietni mūki, kurus apsūdzēja svētā tēva askētiskā dzīve, apmeloja sterecu igumena klostera priekšnieka Hergomena priekšā un panāca viņa izsūtīšanu no klostera.

Sirdsskaidrais Irinarhs devās uz Rostovu un apmetās tur svētā Lācara klosterī, kur turpināja savus askētiskos darbus. Tad igumens Hermogens un brāļi, apzinoties savu netaisno rīcību, nolēma lūgt starecu Irinarhu atgriezties Borisagļeba klosterī. Viņu sūtītais paklausībnieks nodeva viņu lūgumu sirdsskaidrajam un tas atgriezās iepriekšējā dzīves vietā. Uzlicis sev visu vainu par izdzīšanu no klostera, sirdsskaidrais Irinarhs lēnprātīgi teica:

-Dievs, brāļi ir taisni un viņi Tev pienes taisnus darbus, taču es, smirdošais esmu bez tikumiem.

 „Netaisnība, aizkaitina parastu cilvēku, bet, kad viņš caur uzmanību pret savu sirdsapziņu iemācīsies vainu atrast sevī, tad viņš vispirms tiesās un nosodīs pats sevi un tādēļ tuvākā tiesu uzņems kā pelnītu no Dieva kā sodu par grēku un ne tikai nekritīs aizkaitinājumā, bet pateiksies tuvākajam. Ja stingri vadās pēc sirdsapziņas un piepalīdzot izglītojošai svētībai, cilvēkam pašattaisnošanās vietā maz- pa mazam sāk veidoties sevis nosodīšana un pareizs skats uz sevi vai sevis iepazīšana, tad visi iepriekšējie rupjie kritieni dara smagu viņa dvēseli, bet sekojošie tiek ievēroti vismazākos sīkumos un  neliek  mieru jūtīgajai sirdsapziņai, rezultātā tiek iegūta jau pastāvīga, patiesa sevis nosodīšana par visu, kas  ar viņu notiek  un ir pretējs Dieva likumam”.

Mums ir nepieciešams sevi nosodīt visos dzīves apstākļos: miera stāvoklī un pārbaudījumu laikā, pelnītu sodu un nepelnītu ciešanu laikā. Ir smagi, protams, nodarboties ar sevis nosodīšanu, ciešot kaut kādu netaisnību, bet ne mazāk grūti sevi ir nosodīt, kad slavē mūsu šķietamos vai īstos tikumus. Taču, uzvarot lepnību, var viegli sevi nosodīt pat tad, kad mūs uznes vai līdz debesīm.

Kādu reizi kāds ieromūks apciemoja shimūku Paīsiju, kurš veda askētisku dzīvi kādā Atona kalna virsotnē, un sarunā ar viņu cita starpā teica:

 -Starec, pasaulē jums ir liela slava un ļaudīm par jums ir labas domas.

Starecs pamāja ar galvu un pajautaja ieromūkam:

-Tagad, kad tu gāji lejā, tu gāji garām atkritumu tvertnēm Karejā?

– Gāju, starec.

-Lūk, tur mēdz būt konservu kārbas, kur bijuši kalmāri, kad uz tām spīd saule tās brīnišķi spīd, ka es tās redzu pat no šejienes. Kaut kas līdzīgs notiek ar tiem ļaudīm, kuri runā par mani. Viņi redz saules starus uz konservu bundžām, es tieši esmu tāda bundža, un domā, ka tas ir zelts. Bet pienāks tuvāk un redzēs, ka tās ir vecas konservu bundžas.

Sevis nosodīšana mūs aizved pie lēnprātības un iemitina mūsu dvēselēs mieru visās dzīves neveiksmēs. Garīgais labums no sevis nosodīšanas ir acīmredzams. Lai iegūtu šo tikumu mums pastāvīgi skaļi vai domās, atkarībā no apstākļiem, jānosoda sevi visos tam izdevīgos gadījumos. Sākumā tāda garīga rīcība notiek gandrīz mehāniski, bez atbilstoša sirds stāvokļa. Bet ar laiku, ja mēs ar cītību turpināsim trenēties sevis pašu nosodīšanā, sirds savienosies ar prātu un radīs patiesu pašnosodījumu, kas kļūs par mūsu rakstura neatņemamu kvalitāti.

Strādājot pie pašnosodījuma iegūšanas, mums jācenšas iegūt šī tikuma ideāls. Kas tas ir? Pēc sirdsskaidrā Damaskas Pētera vārdiem „patiesi lēnprātīgais nekad nepārtrauks sevi nosodīt, kaut arī visa pasaule viņam uzbruktu un pazemotu”. Sirdsskaidrs kristietis mīl, ka viņu noniecina ļaudis, jo tas harmoniski papildina viņa iekšējo pašnosodīšanas darbu.

Noslēgumā izdarīsim secinājumus par trešās nodaļas saturu.

Lai iegūtu sirds skaidru attieksmi pret cilvēkiem, jānodarbojas ar iekšēju pašnosodīšanu viņu priekšā. Lai to darītu, ir nepieciešams:

-uzskatīt sevi par grēcīgāku par pārējiem, par necienīgāku un garīgi vājāku;

– visos dzīves gadījumos uzskatīt sevi par zemāku par saviem tuviniekiem un nemeklēt sev nekādas priekšrocības attiecībā pret viņiem;

– iepazīt savus grēkus un vājības un nepievērst uzmanību citu cilvēku trūkumiem;

– katrā cilvēkā redzēt brīnišķīgu Dieva radību.

Visos pārbaudījumos, kas ir saistīti ar citiem cilvēkiem, mums ir nepieciešams vērsties pie pašnosodījuma, kas dzīves pārbaudījumu laikā nostiprina mūsos lēnprātību un sirds gudrību.

Sevi nosodot, mums vajag:

• sevi nodot Dieva rokās;
• mūsu bēdu iemeslus meklēt sevī, bet ne citu cilvēku darbībās;
• apzināties, ka dzīves pārbaudījumi vienlaicīgi ir arī sods par mūsu grēkiem un līdzeklis, lai labotu mūsu trūkumus;
• atzīt, ka esam cienīgi ne tikai saņemt ar mums notikušo pārbaudījumu, bet mūsu grēku dēļ esam pelnījuši daudz lielākas bēdas.

No teoloģijas kandidāta protoireja Vjačeslava Tulupova grāmatas

„ Dievības ietērps vai par to, kā iegūt lēnprātību ”

Izdevniecība „ Erceņģeļa Mihaila dievnams ”, 2001 gads.

https://azbyka.ru/odeyanie-bozhestva-o-tom-kak-priobresti-smirenie