Sirdsgudrība – izlaidums № 4, 2018 gada

SIRDSGUDRĪBA

Personīgā vājuma apzināšanās.

Svētie tēvi bieži lietoja vārdus „lēnprātība” un „sirdsgudrība” kā sinonīmus, taču tomēr tiem bija dažāda nozīme. Svēto tēvu izpratnē sirds gudrība- tas ir pareizs cilvēka domāšanas veids par sevi pašu un apkārtējo pasauli. Tieši sirds gudrība dzemdina lēnprātību, kas ir nekas cits kā iekšēja sirds miera stāvoklis. No tā izriet, ka, ja mēs vēlamies iegūt lēnprātību, vispirms mums jākļūst sirdsgudriem. Kas gan raksturo sirds gudrību un kādā veidā to var sasniegt? Visupirms jāsaka, ka sirds gudrība cilvēkā piedzimst no personīgā vājuma un niecīguma apzināšanās.  

Taisnais sevi uzskatīja par briesmoni.

Sirdsskaidrais Optinas Makārijs vēstulē kādai no  savām daudzajām garīgajām meitām rakstīja, ka viņš ir pilns lepnības  un guļ grēkos un, ja viņai atvērtos acis un viņa ieraudzītu kaut vai mazu daļu no viņa ļaunajiem darbiem, tad viņas acu priekšā stātos briesmonis. Tā rakstīja starecs, kurš bija sasniedzis garīgo pilnību. Taču šādas svētā domas par sevi nav pārsteigums: Dieva slavas gaismā taisnais skaidrāk ievēro savus cilvēciskos trūkumus, kas dod viņam iemeslu vēl lielākai pazemībai.  

Slavenais Maskavas protiorejs Aleksejs Mečevs vadīja tūkstošu maskaviešu garīgās dzīves, viņam bija gaišredzības dāvana un viņš veica brīnumus. Četrdesmitajā kalpošanas gada dienā viņam tika pasniegts patriarha apbalvojums. Esot par sevi ne visai augstās domās, starecs bija tik ļoti aizkustināts, ka apraudājās. Sprediķu un sarunu laikā tēvs Aleksejs bieži pieminēja savu niecību un sauca sevi par „dieva nepieņemtu”. To viņš teica ar tādu pārliecību, ka klausītāju sirdis sažņaudzās no žēluma pret viņu un viņi bija gatavi raudāt kopā ar viņu. 

Svētajiem savas niecības apzināšanās bija ļoti dziļa un visaptveroša. Mums jāseko viņu piemēram un pastāvīgi sēt savā sirdī šo sajūtu. Tādēļ pēc iespējas biežāk jādomā par savu grēcīgumu un domās jāiztēlojas sevi par niecīgu puteklīti neaptveramā Visumā- par puteklīti, kas ir pazudis starp laiku un cilvēces vēstures notikumiem.

Taisnība, par to jādomā ar zināmu uzmanību, lai domas par savu niecību un grēcīgumu nenovestu mūs līdz mazdūšībai. Atceroties savas vājības un grēkus, nedrīkst aizmirst par Dieva, Kurš ir sagatavojis saviem lēnprātīgajiem kalpiem mājokļus Debesu Valstībā, lielo mīlestību pret mums. Negaidot no sevis neko lielu garīgajā nozīmē, mums visas savas cerības jāliek uz Dievu un tikai Viņā jāatrod garīgs spēks un mierinājums.

Kā sākt apzināties savu vājumu? Cilvēks vislabāk apzinās savu niecību tad, kad, domājot par saviem grēkiem un vājumu, savieno tos ar grēku nožēlas lūgšanām Dieva priekšā. Pazīstamā askēte shimūķene Ardaliona stāstīja, ka kādu reizi naktī viņa savā cellē lasīja grēku nožēlas kanonu ar lūgšanu, kurā cilvēks tiek salīdzināts ar tārpu un zemes pīšļiem. Negaidīti viņas dvēselē parādījās dziļa savas niecības apzināšanās. Šī sajūta bija tik stipra, tai pašā laikā priecīga, ka asaras straumēm sāka līt no askētes acīm. Visu palikušo nakti viņa pavadīja uz ceļiem lūgšanā.

Taču jāatceras, ka sava grēcīguma apziņai, ja tā ir no Dieva, vienmēr ir jābūt kopā ar svētlaimīgu prieku, bet ne ar nomāktību. Igumens Feodosijs (Popovs) dzīvoja atpūtā Optinas tuksnešī.  Viņš jau bija sasniedzis garīgās dzīves augstumus, taču dēmoni bieži viņam uzbruka ar nomāktības domām. Viena šāda kārdinājuma laikā tēvs Feodosijs gandrīz iekrita izmisumā. Viņs aizgāja pie sirdsskaidrā Optinas Ambrosija un ar asarām teica:

• Svētais tēvs, glāb- mirstu! Es esmu cūka, nevis mūks: cik gadus jau nēsāju mantiju, bet manī nav nekā no mūka. Tikai mans vārds- cūka!

Starecs Ambrosijs pasmaidīja ar savu kautrīgo smaidu, uzlika savu roku uz viņa priekšā

 noliekušos igumena pleca un teica:

• Tā arī domā par sevi, tēvs igumen, līdz pat savai nāvei. Pienāks laiks, kad par mums cūkām vēl

 rakstīs.

Šie vārdi izrādījās pravietiski: par sirdsskaidrā Ambrosija un igumena Feodosija dzīvi un garīga-

jiem varoņdarbiem pēcteču pamācīšanai tika uzrakstītas grāmatas. Tā Dievs izslavē taisnos, kuri patiesi uzskatīja sevi par lieliem grēciniekiem.

Svētie neredzēja savus nopelnus.

Kādu reizi abbas Arsēnija Lielā paklausībnieki piegāja pie viņa celles un sadzirdēja, kā viņš lūdzas:

• Dievs, neatstāj mani. Es Tavā priekšā neesmu izdarījis neko labu, bet dod man, Tavas svētības

dēļ, to sākt.

Tā viens no pašiem izcilākajiem pareizticīgās Baznīcas svētajiem neredzēja savu izcilību, vēl vairāk, lūdzās par to, lai Dievs viņam palīdzētu sākt glābt savu dvēseli. Tāda attieksme pret personīgo garīgo dzīvi bija raksturīga daudziem taisnajiem.

Sirdsskaidrais Makārijs Lielais kadu reizi sēdēja savā cellē un pēkšņi viņa priekšā nostājās Dieva sūtīts eņģelis.

-Makārij!- vērsās viņš pie sirdsskaidrā. –Nebaidies neredzamu ienaidnieku uzbrukumu, jo mūsu labais Valdītājs neaties no tevis un nebeigs tevi uzturēt. Kļūsti vīrišķīgs, stiprinies, drosmīgi uzveic pretiniekus, bet ar saviem darbiem nelielies, lai Dievišķā palīdzība tevi nepamestu un tu nekristu.

 Abba Makārijs, sadzirdot eņģeļa vārdus, sāka raudāt un teica:

• Ar ko gan lai es lielos, kad mana dvēsele, līdzīgi kā izvirtusi netikle barojas ar netīru domu smār-

du, ko pienes dēmoni.

Šos vārdus teica cilvēks, kurš bija ieguvis bezkaislību, veicis lielu daudzumu garīgu varoņdarbu un sasniedzis augstas pakāpes svētumu. Taču neviens no cilvēkiem nespēj pastāvīgi atcerēties par savu vājumu, ja viņu netraucē kaut kāds kārdinājums, no kura viņš zaudē spēkus. Tā kā lielie svētie, uzvarējuši visas savas kaislības, jau nevarēja būt kārdināmi ar kaut ko materiālu, Dievs pieļāva dēmoniem traucēt savus izmeklētos ar domām, ļaujot taisnajiem ar lēnprātību vēl lielāku pilnību. Pakāpeniski svētie sasniedza tādu pārliecību par savu niecību, ka to neviens un nekad nevar satricināt.

Jaunākais sirdsskaidrā Makārija līdzgaitnieks abba Sisojs Lielais, kad pienāca nāves brīdis, nogūlās uz gultas, viņam apkārt sanāca viņa draugi- vientuļnieki. Pēkšņi stareci ievēroja, ka viņa seja sāka starot kā saule.

• Lūk, atnāca abba Antonijs Lielais,- izdvesa mirstošais, bet nedaudz vēlāk piebilda:
• Lūk, atnāca pravieši.

Vēl pēc kāda laika sirdsskaidrā Sisoja seja vēl vairāk sāka mirdzēt debesu gaismā un viņš teica:

• Es redzu apustuļus.

Mirdzums, kas nāca no svētā, pastāvīgi palielinājās un viņš sāka runāt ar neredzamajiem

 apmeklētājiem. 

Stareci viņam pajautāja:

• Ar ko tu sarunājies?
• Atnākuši eņģeļi mani paņemt, bet es viņiem lūdzu, lai mani kādu laiku vēl atstāj, lai nožēloju

grēkus.

• Tev, tēvs,- teica mūki,- nav nepieciešamības nožēlot grēkus.
• Nē, esmu pārliecināts, ka vēl neesmu sācis nožēlot grēkus,- atbildēja abba Sisojs, un mirdzums uz

viņa sejas sasniedza tādu spēku, ka visi apkārt esošie sāka trīsēt.

Redzat, lūk Dievs. Viņš saka: „ Nesiet pie manis manu izvēlēto tuksneša trauku,”- izteica sirdsskaidrais un nodeva savu garu Dieva rokās. Tai pašā brīdī celle piepildījās ar neizskaidrojami labu aromātu.

Abba Dorofejs raksta, ka augstākā lēnprātības pakāpe ir tajā, ka visus savus garīgos varoņdarbus piedēvē Dievam. Kā koka zari „noliecas pie zemes zem augļu smaguma, tā arī taisnie, jo vairāk pietuvojas Die-vam, jo vairāk samierinās un redz savu grēcīgumu.

Ņemot piemēru no svētajiem, mums vienmēr jāatceras tas, ka paši par sevi mēs neko nenozīmējam un savus panākumus glābšanas ceļā izskaidrot ar Dieva palīdzību. Jābūt stingri pārliecinātam, ka bez pastāvīgas Dieva palīdzības mēs nevaram izdarīt neko labu un derīgu savai dvēselei.  

Aizmirstie tikumi.

Sirdsskaidrais Arsēnijs Lielais līdz savai aiziešanai uz Ēģiptes tuksnesi daudzus gadus pavadīja Bizantijas imperatora Feodosija Lielā galmā. Viņš bija spīdošs galminieks un viens no pašiem izglītotākajiem sava laika cilvēkiem. Viņa vadībā tika audzināti nākamie imperatori Arkādijs un Honorijs. Kļūstot par mūku, Arsēnijs sasniedza garīgo pilnību. Esot laicīgi apmācīts un ar milzīgu askētisku pieredzi, sirdsskaidrais varēja uzrakstīt vērtīgas grāmatas par daudziem garīgiem jautājumiem. Taču, lai kā arī viņam neprasīja, viņš nekad neizteicās ne par vienu no teoloģiskajām problēmām, pat vēstules sirdsskaidrais rakstīja reti un ar lielu nepatiku. Iepazīstot savu niecīgumu, svētais neuzskatīja  par iespējamu kaut ko rakstīt vai izteikt publiskas pamācības. Viņš atvēra savas lūpas tikai lai pamācītu dažus savus mācekļus. 

20. gadsimta Karagandas starecam shiarhimandritam Sevastiānam savas kalpošanas dēļ bija jāpamāca tauta no katedras. Taču viņš sprediķa laikā visbiežāk lasīja no grāmatas pazīstamu sludinātāju darbus, neko no sevis nepieliekot. Starecs to izskaidroja ar to, ka ir mazizglītots cilvēks, kuram bez visa nav arī ne runas dāvanas, ne atbilstoša balss. Taču starp viņa daudzajiem garīgajiem bērniem bija ne mazums visai izglītotu cilvēku, tai skaitā Maskavas garīgās akadēmijas bīskaps Pitirims. Kā lai šeit neatceras sirdsskaidrā Jāņa Pakāpnieka vārdus, ka apbrīnojama lēnprātības pakāpe ir pilnīga neticēšana saviem labiem darbiem un pastāvīga vēlēšanās mācīties.

Katram no mums tādā vai citādā pakāpē piemīt kaut kādas pozitīvas īpašības. Taču tās noteikti vajag aizmirst, lai tās mums netraucētu redzēt savu niecību. Jāatceras, ka mūsu tikumi, iedzimtie vai iegūtie, ir Dieva dāvanas. To esamība mūsos ir atkarīga tikai no Dieva gribas. Tādēļ mums ir ļoti derīgi pēc iespējas biežāk ar savu domu skatu aptvert visas savas vājības, trūkumus un kaislības. Šāda nodarbe mums palīdzēs aizmirst tikumus un reāli novērtēt savas iespējas. Sirdsskaidrais Optinas Ambrosijs jau dzīves laikā daudzu līdzgaitnieku vērtējumā tika uzskatīts par lielu svēto, bet pats pret tādu viedokli viņs izturējās ar lielu ironiju. Kādu reizi sirdsskaidro Ambrosiju iekļāva liels svētceļnieku pulks un kāds skaļi, ar sajūsmu runāja par viņa taisnumu un par to, ka tā priekšā visi paklanās. Uz to starecs pastāstīja ar smaidu sekojošu gadījumu: 

Kādu reizi mirušais valdnieks Nikolajs Pavla dēls gāja pa Pēterburgas ielu. Satiekot karaspēka rakstvedi, viņš pajautāja: „Tu no kurienes?” „No depa, jūsu imperatoriskā augstība”, – noziņoja rakstvedis. „Vārds „depo” ir svešvārds, – atzīmēja valdnieks, – tas nelokās”. Rakstvedis atbildēja: „Jūsu augstības priekšā – viss lokās”.

Sirdsskaidrā Ambrosija attieksme pret personisko svētumu pamatojās dziļā cilvēka, kurš atrodas kritušā stāvoklī, dabas izpratnē.

Kad mēs dzīvi sajūtam visu savas morālās krišanas dziļumu, mūsos pamostas cenšanās pēc garīgas atdzimšanas. Mēs pastiprināti sākam strādāt pie dvēseles glābšanas, bet ļoti ātri pārliecināmies par savu bezspēcību. Panākumi glābšanas ceļā mums sāk parādīties tikai tad, kad mēs, atmetot pašpaļāvību,              visu cerību liekam uz Dieva palīdzību.

Kādreiz Optinas starecs Nektārijs, norādot ar roku uz apkārtējo dabu, teica arhimandrītam, nākotnē mitropolītam Venjamīnam (Fedčenkovam):  

• Skataties, kāds skaistums- saule, debesis, koki, ziedi… Bet sākumā nekā nebija! Ne-kā! Un Dievs

 no nekā radīja tādu skaistumu. Tāpat arī cilvēks: kad viņš patiesi nonāks līdz apziņai par to, ka nav nekas, tad Dievs sāks radīt no viņa kaut ko lielu.                     

Optinas shiigumenam Antonijam trīsdesmit gadus sāpēja kājas. Līdz ceļiem tās bija pārklātas ar brūcēm, no kurām tecēja asinis. Gadījās, ka sirdsskaidro apciemoja pazīstamais pareizticīgais domātājs I.V. Kirijevskis. Redzot stareca ciešanas, viņš teica:

• Lūk, baķuška, piepildās Rakstu vārdi, ka taisnajiem ir daudz bēdu: kādu smagu krustu jums ir

 uzlicis Dievs! 

Tur tā lieta, – iebilda sirdsskaidrais Antonijs, – ka taisnajiem bēdas, bet man visas tikai brūces, kā arī svētais pravietis Dāvids saka: daudz rētu grēciniekam.

Ja mēs, cerot uz Dieva žēlsirdību, pastāvīgi atceramies par savu niecīgumu un grēcīgumu, tad mūsu dvēsele samierinās, bet sirds lūzt. Tad Kungs, redzot mūsu lēnprātību, savalda mūsu lepnību un dod mums svētību uzvesties pieticīgi, nevadoties pēc zemes kaislībām un pasmieties par redzamās pasaules slavu.

No teoloģijas kandidāta protoireja Vjačeslava Tulupova grāmatas

„Dievības ietērps vai par to, kā iegūt lēnprātību”

Izdevniecība „Erceņģeļa Mihaila dievnams”, 2001 gads.

https://azbyka.ru/odeyanie-bozhestva-o-tom-kak-priobresti-smirenie