Alkoholisms- tas ir grēks vai slimība? – Izlaidums № 1, 2013 gada

Alkoholisms- tā ir nelaime. Vīnā “slīcina” neveiksmes, neatbildētu mīlestību, ģimenes neveiksmes vai laulāto neuzticību, vilšanos sevī, draugu nodevību. Ne mazums ir to, kuri šādā veidā noņem stresa spriedzi un straujo dzīves tempu. Visus iemeslus nav iespējams aprakstīt. Šādā “paslēpšanās” ceļā no problēmām, grūtībām un bēdām, tās nemazinās, bet vairākkārtīgi palielinās. Alkoholisms- tas ir strupceļš, ceļš uz garīgu un miesīgu nāvi. Dzeršana visupirms ir grēks, un tikai pēc tam- slimība. Dzeršanu tādejādi var nosaukt par grēcīgu kaiti. 

Alkohola atkarības veidošanās notiek trīs sekojošos etapos vai stadijās, kas tiek sauktas- neirostēniskā, narkotiskā un encefalopātiskā stadija.

NEIROSTENISKĀ STADIJA. Pastiprinās tieksme pēc alkohola un pie tam tā ir uzmācīga. Kad notiek iedzeršana, vispirms pazeminās, bet vēlāk tiek pazaudēta kontrole par izdzerto. Dominējošie šajā etapā ir nervu vājuma simptomi (neirostēnija). To starpā, pirmkārt, jāatzīmē: uzbudinātība, ļaunums, uzmanības traucējumi, atmiņas pasliktinā-šanās, darba spēju pazemināšanās, bezmiegs, murgaini sapņi, galvassāpes, intelektuālo procesu apsīkums utt. Sadzīvē alkoholiķi iesācēji konfliktē un kļūst sadzīvot nespējīgi. Apkārtējā pasaule viņiem šķiet pelēka, bezpersoniska un tikai degvīns vai vīns dara ikdienas realitāti kaut cik panesamu. Dzerošo veselība dienu no dienas pasliktinās. Tādiem cilvēkiem traucē asinsvadi (“lēkā” spiediens, parādās veģetatīvā asinsvadu distonija), tiek traucēta aknu, aizkuņģa dziedzera, zarnu sistēmas darbība. Bet pats galvenais- cieš un neatgriezeniski sabrūk galvas smadzenes.      

NARKOTISKĀ STADIJA. Pataloģiskā tieksme pēc alkohola kļūst nepārvarama. Parādās abstinences sindroms (paģiras), kas izpaužas kā roku trīcēšana, galvas reibšana, vājums, apetītes trūkums, svīšana, arteriālā spiediena paaugstināšanās, sirds sitieni, sausuma sajūta mutē. Dzeršana kļūst ikdienas parādība, parādās ilgstoša dzeršana. Personība pakāpeniski degradē. Domāšana kļūst nabadzīga, vienveidīga. Interešu loks sašaurinās līdz minimumam. Progresīvi vājinās griba. Dominē nepieciešamība pēc alkohola. Šajā stadijā pastiprinās visa simptomātika, kas bija iepriekšējā stadijā. Ir zināms, ka dzērāji ir melīgi un neuzticami. Tādiem cilvēkiem nevar ticēt, viņi “kaisa vārdus vējā”. Zvēresti un apsolījumi tuviniekiem atmest savu slikto kaislību tiek aizmirsti tajā pašā brīdī. Šajā alkoholisma stadijā  bieži rodas asas alkoholisma psihozes.       

ENCEFALOPATISKA STADIJA. Tā ir alkoholisma izejas stadija un tiek raksturota ar tālāku personības sabrukšanu un pilnīgu veselības pazaudēšanu. Tam, lai piedzertos, jau ir pietiekami ar mazu alkohola devu. Abstinentais sidroms kļūst ilgstošāks un smagāks. Personības degradācija ir acīm redzama. Par dzīves jēgu kļūst degvīns. Smagi cieš iekšējie orgāni. Aknu ciroze, gastrīts, miokards, alkohola psihozes un plānprātība, dzimumdziedzeru atrofija- lūk kas sagaida alkoholiķi. Jebkuras slimības uz alkoholisma fona noris daudz smagāk un to gals ne vienmēr ir labvēlīgs. Kā likums, šajā alkoholisma stadijā jau vairs neinteresē ne darbs, ne ģimene. Cilvēki mainās arī ārēji, iegūstot tipisku alkoholiķa izskatu. Bieži viņi izdara dažādus noziegumus. Katras stadijas ilgums variē individuāli. Vienam cilvēkam beigu stadija var iestāties pēc 4-5 gadiem, citam- pēc 7-8 gadiem. Daudzi cilvēki, kuri ļaunprātīgi lieto alkoholu, iekrīt “lamatās”, domājot, ka šī nelaime viņiem paies garām. Viņi turpināja dzert … un nodzērās.       

Sieviešu alkoholismam ir rinda īpatnību: tas attīstās paātrinātā tempā (1-2 gadi), noris daudz smagāk, ārstēties ir sarežģīti, jo psihiskās izmaiņas parādās strauji, tās ir grūti diagnosticēt tādēļ, ka sākumā neveiklības un kautrīguma dēļ sievietes dzer vienatnē. Visumā sieviešu alkoholismam ir ļaundabīga gaita. 

Sevišķi bīstams alkohols ir bērniem un jauniešiem. Alkohola lietošana traucē neironu (nervu šūnu) nobriešanai. Tādēļ jauniešiem cietīs intelekts, atmiņa, domāšana, uzvedība. Reibuma parādības attīstās ātri un var beigties ar apdullumu un komu (bezapziņas stāvoklis). Jaunieša organisms vēl nav nobriedis un alkohola iespaidā ātri attīstās vesela slimību “buķete”. Dzeršana ir gan laulības pārkāpšana, gan kautiņi, gan noziegumi…

Vecāku dzeršana ļoti slikti atsaucas uz dzemdējamiem bērniem. Tādiem bērniem tiek konstatēta garīga un fiziska atpalicība (pat līdz dziļam idiotismam), palēnināta nervu sistēmas attīstība, smalkās motorikas traucējumi, krampji, paaugstināta uzbudināmība, orgānu defekti, sirds kaites, locītavu anomālijas, ekstremitāšu defekti, aknu fibroze, traucējumi dzimumorgānos un daudzi citi smagi traucējumi. Kā rāda novērojumi, ceļš uz dzeršanu sākas jaunības gados. Alkohola rituālu apgūšana notiek ilgi pirms pirmās tikšanās ar spirtotajiem dzērieniem. Mazi bērni, sēžot pie svētku galda, “spēlē” pieaugušos, lejot augļu sulu pa glāzēm, bet pēc tam ar grimasi sejā izdzer “bērnu vīnu” viesu un vecāku atbalstīti. Nav šaubu par to, ka, ka jau šajā laikā bērna apziņā sāk veidoties priekšstats par alkoholu kā universālu pieaugušo dzīves pavadoni. Uz dzeršanas ceļu pusaudzi skubina arī bezgarīguma, grēka atmosfēra, ko viņš redz “pieaugušo” sabiedrībā un, pirmkārt, savā ģimenē. Vecāku alkoholisms kropļo bērna dvēseli. Sirds asiņo, kad redzam šīs nelaimes skartus bērnus, kuriem netiek veltīta uzmanība, glāsti un tēva- alkoholiķa rūpes (bet tagad bieži arī mātes). Liels postu bērnam sagādā vecāki, kad viņi to pārāk lutina. 

Ko dara mediķi, lai palīdzētu personām, kuras cieš no dzeršanas? Ir vispārpieņemti izmantot visus iespējamos dezintoksicējošos šķīdumus: psihotropās vielas, preparātus, kas izsauc riebumu pret alkoholu, izstrādājot negatīvu nosacītu refleksu; vispārīgus stiprinošus līdzekļus un vitamīnus, ka arī daudz ko citu. Tas ir tas, kas skar miesu. Pārliecināšana un medikamenti nav visspēcīgi. Lai pārvarētu kaiti nepieciešama patiesa grēku nožēla Dieva priekšā Grēksūdzes Noslēpumā, lūgšanas Vissvētajai Dievmātei un Svētajiem. 

Ļaunprātīga alkohola lietošana var būt ļauno garu iedarbības sekas uz cilvēku.

Pie tam, alkoholiska delīrija (baltā karsonis) stāvoklī, cilvēki redz baismīgus tēlus (spilgtas redzes halucinācijas, kā šādas parādības traktē psihiatrija). Pie tam visi redz vienu un to pašu- dēmonus. Ja ar alkoholismu slimā sirdī ir vieta  ticībai Kristum, tad vajag viņam atgādināt, ka viņš ir saistīts ar grēka važām. Vajag viņu iepazīstināt ar Pareizticīgās ticības pamatiem, uzrādīt dziedināšanas gadījumus, ko Kungs dod grēkus izsūdzējušiem grēciniekiem. Ja slima radinieki ir ticīgi cilvēki, tad viņiem centīgi ir jālūdzas par slimo mājās un dievnamā, jāparūpējas par dzīvokļa iesvētīšanu (ja tas nav iesvētīts). Jāpārliecina noklīdušais pastāvīgi nēsāt krustu, lūgties, ar ticību un dievbijīgi lietot svēto ūdeni. Tikai ar ticību un pacietību, tikai caur grēksūdzi un Dieva žēlastību pa īstam var saņemt dziedināšanu. Cita ceļa nav.  

Vai ir pieļaujams ārstēties no alkoholisma ar “kodēšanas” metodi?

Kodēšanai un citām tai līdzīgām iedarbībām uz dvēseli un cilvēka miesu ir dēmonisks raksturs. Alkoholisms, ko ierosina dēmoni pie cilvēka vājas gribas un bezatbildības, neparies bez lūgšanas un gavēņa, bez sagrauztas sirds, bez glābjošajiem Baznīcas Noslēpumiem. Hipnotizētāji un kodētāji par to neliekas ne zinis. Bet kā cieš šie kodētie ļaudis? Grēks taču palika viņu dvēselēs neizsūdzēts. Tas tikai var mainīt savu veidu. No šejienes viņiem ir biežās depresijas, stipra aizkaitināmība, trauksmes sajūta. Bieži rodas smagas somātiskas saslimšanas. Sargāties no šādas “dziedniecības” un atrunājiet no tās tos, kas lūgs jums padomu.  

Cilvēkam, kurš ir nolēmis izskaust grēcīgo alkoholisma kaiti ir svarīgi: apzināties, ka alkoholisms ir smags grēks, dziļi un stingri nolemt nedzert spirtotus dzērienus, nepakļauties nelabvēļu, draugu –“pudeles brāļu” pierunāšanai un izsmieklam, pārdomāt savas uzvedības variantus grūtās dzīves situācijās, pie svētku galda, ja uz galda ir alkohols, jāiemācās strādāt dvēseles un ķermeņa labā, atpūsties, nepavadīt laiku dīkā, censties būt noderīgam cilvēkiem.  

Kas būtu jādara cilvēkam, kurš ir spējis uzvarēt grēcīgo ieradumu? Vispirms nolikt savu pratu sirds sardzē, lai viņš censtos nepalaist garām pašas kaitīgākās ienaidnieka domas un kaislības: lepnību, pašapmierinātību, pašpaļāvību, neizsūdzētus grēkus, nepateicību, vienaldzību pret citiem cilvēkiem, grūtsirdību un citas. Kad dvēsele, pēc kaislības izdzīšanas, nespēj sevi piepildīt ar svētu pozitīvu saturu, netīrie gari “palīdz” ieviest tajā vēl daudz daudzskaitlīgāku, piesātinātāku un intensīvāku darbojošos kaislību- septiņus ļaunākus dēmoniskos garus (MT. 12,43-45).    

Dod mums visiem, Kungs, uzmanības, vērīguma un saprašanas garu.

D.A. Avdējevs. Pareizticība un medicīna. Dvēseles slimības un netikumi. Lpp. 188-208